Daudz la­bu amat­nie­ku dzī­vo Kūž­mu sā­džā. Viens no tiem - Po­vuls (Pā­vuls) Kras­ke­vičs (1811 - 1889) - lie­lis­ki pār­val­da ko­ka dar­bus: da­ri­na mu­cas, ku­bu­lus un vi­su ci­tu zem­nie­ka dzī­vei ne­pie­cie­ša­mo no ko­ka. Pēc dzim­tbū­ša­nas at­cel­ša­nas viņš iz­mai­na sa­vu ze­mes ga­ba­lu Kūž­mu sā­džā ar Ba­ri­nov­skim pie­de­ro­šu līdz­vēr­tī­gu ze­mes tie­su Šem­be­ļos. Šī sā­dža ir kā sī­ka tī­ru­mu sa­li­ņa, pla­ša prie­žu si­la ie­skau­ta. Pats lik­te­nis vi­ņam uz­sū­ta lai­mi - ga­rām Šem­be­ļu sā­džai no­spraus­ta lī­ni­ja jaun­ajam Pē­ter­bur­gas-Var­ša­vas dzelz­ce­ļam. To bū­vē tā­di pa­ši vī­žai­ni zem­nie­ci­ņi ar lāp­stām, ķer­rām, zir­dzi­ņiem. Ce­ļa bū­vē­tā­jiem va­ja­dzī­gas ķer­ras, ko Pā­vuls Kras­ke­vičs prot tai­sīt - un arī da­ri­na ne­skai­tā­mā dau­dzu­mā. Viņš audzi­na trīs dē­lus. Vi­dē­jais dēls man­to tē­va ama­tu un uz­vār­du - sau­cas Fran­cis Kras­ke­vičs. Ve­cā­kais dēls Jē­kabs un jaun­ākais Iz­idors ie­mā­cās pod­nie­ka ama­tu un man­to­ju­mā sa­ņem tē­va uz­vār­du ko­pā ar vār­du - Jē­kabs Kras­ke­vičs-Po­vu­lāns un Iz­idors Kras­ke­vičs-Po­vu­lāns (1860 - 1934). Ar ga­lot­ni “āns” Lat­ga­lē at­va­si­na uz­vār­dus un ie­sau­kas no tē­va vai arī mā­tes vār­da. Mū­ža bei­gu cē­lie­nā Iz­idors no sve­šā uz­vār­da “Kras­ke­vičs”, ko vi­ņa dzim­tai uz­vār­du do­ša­nas lai­kā ie­li­cis ca­ra ie­rēd­nis, tiek va­ļā. Ta­ču vāj­dzir­dī­gie jaun­o lai­ku ie­rēd­ņi, kas pie­ra­du­ši pie ap­tu­ve­nā, vi­ņu pār­dē­vē no Pā­vu­lā­na (Pā­vu­la dē­la, kā tas pa­tie­sī­bā ir) par Pa­ulā­nu (Pa­ula dē­lu, kā tas nav).
Iz­idors po­du mā­kā ir stiprs, drau­dzē­jas ar Dū­bu sā­džas lie­la­jiem pod­nie­kiem, kur arī no­lū­ko sev sie­vu - pod­nie­ka un dar­vas de­dža To­ma Vil­cā­na mei­tu Ve­ro­ni­ku. Ātr­i vien ģi­me­ne sa­kup­lo. Jā­au­dzi­na čet­ri dē­li un trīs mei­tas. Ta­ču ģi­me­ni pie­mek­lē ne­lai­me. Ve­ro­ni­ka mirst, tik­ko pār­kā­pu­si trīs­des­mit ga­du sliek­sni, at­stā­da­ma pil­nu is­ta­bu ar ma­ziem bēr­niem. Jaun­ākais dēls An­drivs vēl nav ga­du vecs. Iz­idors pre­cas otr­reiz un par sie­vu ap­ņem To­ma Vil­cā­na ot­ru mei­tu So­fi­ju, kas ar pa­tie­su mī­les­tī­bu kopj un audzi­na sa­vas mā­sas bēr­nus. Iz­idors Pa­ulāns da­ri­na vi­sus saim­nie­cī­bas trau­kus, ko vien dik­tē tir­gus pie­pra­sī­jums, ta­ču la­bāk vi­ņam pa­tīk me­dau­nie­ki, ļa­ki, bļo­das un krū­zes. Pie šiem trau­kiem va­jag vai­rāk pa­do­māt - par ap­glez­no­ju­mu ar bal­tmā­lu vai arī par plas­tis­ko ro­tā­ju­mu. Iz­idors da­ri­na arī pa kā­dam vien­kār­šā­kas for­mas vien­žu­bu­ra sveč­tu­rī­tim un zie­du trau­ci­ņam, ša­jos dar­bos vēl īpa­šu mek­lē­ju­mu prog­ram­mu ne­no­jauz­dams. Viņš pa­zīst dzin­dras dzel­te­nos un brū­nos to­ņus, māk lie­tot de­dzi­nā­ta va­ra un va­ra vit­ri­ola vā­pes, iz­man­to brū­nak­me­ni. Meis­ta­ram grū­ti ar vir­po­ša­nu. Vi­ņam kli­ba kā­ja - un tie­ši la­bā, ar ku­ru jā­min vir­pa. To se­viš­ķi jūt, krā­jo­ties ga­diem. Tā­pēc pie vir­pas grie­ša­nas viņš iz­rī­ko pui­kas. No ma­zot­nes pa­lī­dzot tē­vam griezt vir­pu, trīs dē­li - Jo­ahims, Hen­riks un An­drivs – iz­aug par pod­nie­kiem.
Iz­idors Pa­ulāns ir iz­cils plas­ti­ķis. Pu­ķu po­dus, krū­zes viņš ro­tā ar ie­spai­dī­ju­miem, plas­tis­ka­jiem līk­lo­čiem, pie­lī­mē­tām sau­lī­tēm. No­zī­mī­gā­kām go­da krū­zēm viņš pie­vei­do arī zir­dzi­ņu - svil­pau­nie­ku - vai pī­lī­ti. Svil­pau­nie­kus da­ri­na viņš aiz­rau­tī­gi - lak­stī­ga­las, sta­bu­les, tau­rī­tes ar čet­riem vai se­šiem ska­ņu va­ri­ētā­jiem cau­ru­mi­ņiem. Ro­tā­tas tās ar an­go­bas or­na­men­tiem - sku­ji­ņām, līk­lo­čiem, strī­pi­ņām, pun­kti­ņiem, kas ar sar­ka­no mā­lu vei­do skais­tu akor­du. Ta­ču gal­ve­nais va­ro­nis vi­ņa sīk­plas­ti­kā ir zir­dziņš. Tā ir po­ēzi­jas pil­na teik­sma par ze­mes ko­pē­ja drau­gu zir­dzi­ņu, skan­dē­ta de­ko­ra­tī­vi spil­gtos, vien­kār­šos un sir­snī­gos mā­la vār­dos. Iz­idors Pa­ulāns ir pir­mais Lat­ga­les ke­ra­mi­ķis, par ku­ru iz­skan no­pietns rak­stu­ro­jums pre­sē (...)
Iz­ido­ra pa­spār­nē aug un vei­do­jas spil­gtā­kā un ta­lan­tī­gā­kā per­so­nī­ba Lat­ga­les ke­ra­mi­kā - An­drejs Pa­ulāns (An­drivs Po­vu­lāns-Kras­ke­vičs, 1896-1973). Sa­vā jaun­ra­dē kā fo­ku­sā viņš ap­ko­po un mo­no­lī­tā vie­nī­bā sa­kau­sē Lat­ga­les ke­ra­mi­kas ga­du tūk­sto­šiem krā­to pie­re­dzi un pa­ceļ to kva­li­ta­tī­vi jaun­ā, māk­sli­nie­cis­ki no­zī­mī­gā­kā pa­kā­pē.
Jau ag­rā bēr­nī­bā viņš sa­drau­dzē­jas ar mā­lu, žūs­to­šu trau­ku strē­ķiem, ie­klau­sās vir­pas mū­zi­kā. Aiz­dur­vē pie lo­ga tēvs ar ve­cā­ko brā­li Jo­ahi­mu (Jē­ka­bu) rū­ci­na vir­pu. Šis darbs ne­pa­ies se­cen arī An­dre­jam. Pie sie­nas uz so­la un mai­zes cep­ļa rin­do­jas po­di, svil­pau­nie­ki. Tu­vāk gal­dam iz­ple­tu­šies auža­mie stā­vi. Ga­ros zie­mas va­ka­rus dru­pi­na mā­tes ci­lā­tās stā­vu sis­ta­vas. An­drejs ag­ri at­skārst, ka pa­sa­kas var stās­tīt vār­diem, tās var tā­pat kā mā­te iz­dzie­dāt un ie­aust audek­lā vai kā tēvs iz­auk­lēt mā­lā. Ar­vien dzi­ļāk viņš sa­prot, ka la­bai mā­la pa­sa­kai vi­jas cau­ri ar­kla un iz­kapts dzies­ma, ka pa­sa­ka var ne­ma­not ie­nākt dzī­vē, to sa­sil­dīt un arī dzī­ve var pār­augt gai­šā pa­sa­kā un līdz­īgi sau­lei kļūt mū­žī­bas mā­sa. Pa­ulā­nam ir pil­na sirds ar pa­sa­kām. Viņš jūt tās stai­gā­jam pa ze­mes virs­u, starp la­biem ļau­dīm, no­redz nak­tī sap­nī, rī­tā at­liek to, kā pats sa­ka – “iz­mai­dzīt ti­kai mā­lā”. (...) viņš “uz­bū­ra fi­gū­ri­ņu” - tā sa­cī­ja Po­li­karps Vil­cāns, “Man ti­kai mu­te pa­li­ka va­ļā.” (...) An­dre­jam pa­tīk gai­šais, sau­lai­nais, kas iz­rai­sa prie­ku cil­vē­kos. Ar bē­dām jā­tiek pa­šam ga­lā. Un to nav ma­zums.
Tik­ko ie­mā­cī­jies par īs­tu pod­nie­ku, va­rē­tu strā­dāt, sā­kas karš. Jau 1915. ga­dā vi­ņu ie­sauc ka­ra­die­nes­tā. Ātr­i viņš ir jau lat­vie­šu strēl­nie­ku ba­tal­jo­na rin­dās un cī­nās Rī­gas-Krust­pils fron­tē. Cī­ņās par Rī­gu - starp Krust­pi­li un Jē­kab­pi­li, pre­tī Jaun­jel­ga­vai - 1917. ga­da sep­tem­brī Pa­ulā­nu kon­tu­zē un sma­gi ie­vai­no ple­cā un gal­vā. Vē­lāk viņš stās­ta, ka aci un la­bo ro­ku aiz­si­ta ar smil­tīm, līdz rī­tam bi­jis slims. No rī­ta ārsts sa­cī­jis - ro­ka būs ve­se­la, bet ar aci vairs ne­kad ne­re­dzē­si. Acs bi­ja iz­šau­ta. Ir ie­man­tots Ju­ra krusts, ta­ču uz mū­žu arī smel­dze ple­cā un ak­lums la­ba­jā acī. (...) Mā­jās Pa­ulāns at­grie­žas 1917. ga­da zie­mā - Zie­mas­svēt­ku va­ka­rā un drīz stā­jas pie po­diem.
Darbs pa­tīk, un An­drejs māk to. Mā­la meis­ta­ri dzī­vo to­mēr la­bāk, ne­kā pa­ras­tie zem­nie­ki. An­drejs ar prie­ku no­do­das ke­ra­mi­kai. Div­des­mi­tie ga­di ir straujš māk­sli­nie­cis­kās iz­aug­smes, arī ra­do­šo mek­lē­ju­mu laiks. Viņš ap­gūst vi­su to, ko prot tēvs un iz­ci­lā­kie kai­mi­ņu pod­nie­ki. Trau­kus jaun­ais ke­ra­mi­ķis da­ri­na tē­va ie­vir­zē, ti­kai brī­vā­kā, pla­šā­kā, vai­rāk iz­jus­tā vir­po­ju­mā. Katrs nā­ko­šais darbs Pa­ulā­nam top ar jaun­u iz­do­mu un bez­ga­lī­gu for­mu da­žā­dī­bu. Viņš strā­dā ātr­i un ne­glu­di­na sīk­da­ļas, vi­su viņš lie­lu­mā redz (...). Sīk­plas­ti­ka vi­ņam top vie­nā mir­klī.
Pa­ulā­nam pa­tīk plū­de­ni vel­vē­tas, mīk­stas for­mas. Par ļo­ti skais­tu būv­ķer­me­ni viņš uz­ska­ta me­dau­nie­ku. Kā pa­ti jau­nī­ba, šķiet, tas spri­ga­ni lec augš­up no vir­pas, spē­ka pilns un ne­bē­dīgs. Arī ļa­ki ir brī­nu­mai­ni ba­gā­ti trau­ki kā for­mā, tā ap­glez­no­ju­mā. Vēl ti­kai ie­raut ar bal­tmā­lā mēr-ktu otu tā­dus pa­šus ga­vi­lē­jo­šus jum­ti­ņus vai aus­tras ko­kus! Krā­sai­nās an­go­bas vien­mēr ir un­tu­mu pil­nas, pie tam tā­du, ko pats meis­tars ie­priekš ne­var pa­re­dzēt. Ta­ču šie ne­pa­re­dzē­tie no­te­cē­ju­mi vie­nam pod­nie­kam ra­da prie­ku, ot­ram liek sa­raukt pie­ri. An­drejs māk val­dīt pār tiem. Lies­mas skar­ti, jaun­ā pod­nie­ka vir­tu­ozie otas vē­zie­ni ti­kai vieg­li iz­kus­tas, tie ru­nā ak­va­re­lis­ki dzid­ri, mā­lī­gi mīk­sti.
Pa­ulā­na da­ri­na­ju­mi - pār­osis un pā­ri­nieks, slo­inīks un sie­vu trauks, bļo­di­ņas un bļo­das - no ci­tu pod­nie­ku dar­biem it kā kra­si ne­at­šķi­ras. Viņš stin­gri pa­kļau­jas Si­la­jā­ņu ke­ra­mi­kas ka­no­na pra­sī­bām. Ta­ču jaun­ais meis­tars kat­rā trau­kā, kat­rā tā uz­bū­ves ele­men­tā, kat­rā ro­tā­ju­mā ie­liek sa­vu pār­lie­cī­bu, sa­vu do­mu un iz­jū­tu dros­ta­lu. (...)  Maz­liet, ne­daudz - un šis ma­zās at­šķi­rī­bas, iz­rā­dās, ir ļo­ti bū­tis­kas. Pa­ulā­nam trauks nav ti­kai mai­zes ku­moss, bet da­ļa no vi­ņa dzī­ves, do­mām, gai­šā­ka­jām jū­tām. Kat­rā trau­kā ir ie­likts pār­dzī­vo­jums, da­ļa no meis­ta­ra de­dzī­gās sirds.  (...) Tas (trauks) ir pa­ma­tīgs, lie­to­ša­nā ērts un skaists. Trau­ka pro­por­ci­jas ir har­mo­nis­kas, ska­nī­gas. Si­lu­etā - mā­lam rak­stu­rīgs mīk­stums, bet rei­zē arī di­na­mi­kas pil­ni vel­vē­ju­ma lo­ki. Pirk­stiem iz­glau­dī­ta, skais­ti pro­fi­lē­ta osi­ņa. Ro­tā­ju­mā ie­ru­nā­jas pa­ti vien­kār­šī­ba. (...)
Liels svars te ir plas­tis­ka­jam ro­ta­ļu­mam (...) Ie­spai­dī­tas bed­rī­tes, ar pirk­stu iz­spai­dī­ti vir­po­ti val­nī­ši, kas kļu­vu­ši par plas­tis­ko līk­lo­ci, vir­pas rie­vi­ņas - tie ir bie­žāk lie­to­tie mo­tī­vi. Iz­teik­smīgs ir slokšņ­vei­da ap­lē­jums ar plā­nu an­go­bu, kas vieš ne­mie­ra pil­nu krā­su mir­go­ju­mu.
(...) Aiz Pa­ulā­na trau­ku, sveč­tu­ru un svil­pau­nie­ku re­dza­mā fe­no­me­na ir vēl kaut kā­da ci­ta da­ļa, kas mirdz kā ga­rīgs sta­ro­jums. (...) Šis ga­rī­go vēr­tī­bu sta­ro­jums aužas Pa­ulā­na dar­biem cau­ri vi­sā mū­ža gai­tā (...). Pa­ulā­na dar­bu saik­ne ar tau­tas kul­tū­ras pa­mat­vēr­tī­bām pie­šķir tiem dzi­ļu tau­tis­ku­ma un na­ci­onā­lā spil­gtu­ma ska­ņu.
Pa­ulā­na dar­bus es­mu sa­sta­pis kul­tū­ras mi­nis­tra ka­bi­ne­tā un kol­hoz­nie­ka is­ta­bā, strād­nie­ka dzī­vok­lī un Rī­gas Cen­trāl­tir­gū uz zie­du pār­de­vē­jas gal­da, (...) tā­tad Pā­vu­lā­na iz­auk­lē­to skais­tu­mu tau­ta sa­prot un mīl. (...)
An­drejs Pa­ulāns 1925. ga­dā ap­pre­cas ar Fran­cis­ku Gai­li­šu, ku­ras tēvs Alo­izs un vec­tēvs Ma­tīss ir la­bi pod­nie­ki. Sie­va ir čak­la audē­ja un sa­pra­tī­ga pa­lī­dze mā­la dar­bos. Jaun­uz­cel­tās mā­jas go­da ga­lā līdz­ās plauk­tam, kur meis­tars gla­bā sa­vus dar­bus, kas vi­ņam pa­šam la­bāk pa­tīk, ir uz­stā­dī­ti auža­mie stā­vi, kas ir tāds pats sva­rīgs dar­ba rīks tau­tas māk­slas kop­ša­nā, kā An­dre­ja vir­pa. Tau­tas māk­slas ra­do­šie spē­ki Si­la­jā­ņu pus­ē ir sprie­go­ju­ma pil­ni. Ve­co, tē­va cel­to, mā­ju viņš - kā pir­mais Lat­ga­les pod­nieks - 1931. ga­dā pār­vērš par ke­ra­mi­kas dar­bnī­cu, kur vir­po, ro­tā, žā­vē un gla­zē dar­bus. Līdz­ās dar­bnī­cai zem tā pa­ša jum­ta uz­ceļ jaun­u ke­ra­mi­kas cep­li (pēc A. Pa­ulā­na nā­ves šī dar­bnī­ca, ap­de­dzi­nā­ša­nas na­miņš un po­du cep­lis 1974. ga­dā pār­celts uz Rai­ņa me­mo­ri­ālo mu­ze­ju Jas­mui­žā)
Šie pār­kār­to­ju­mi dod ie­spē­ju vēl in­ten­sī­vāk no­dar­bo­ties ar ke­ra­mi­ku, strā­dāt mērķ­tie­cī­gāk(...). Bū­dams ka­ra in­va­līds, viņš sa­ņem ne­lie­lu valsts pen­si­ju, kas ļauj vi­ņam at­liekt mu­gu­ru no tie­šā mai­zes dar­ba - no pie­na po­du kau­dzēm, no past­āvī­gās po­du tir­gus bur­zmas. Ka­rā gū­to ie­vai­no­ju­mu dēļ viņš ir diez­gan vājš strād­nieks sma­ga­jos lau­ku dar­bos, tā­pēc ša­jā no­za­rē viņš pa­ras­ti pa­ņem kā­du pa­lī­gu, pats vi­su uz­ma­nī­bu un spē­kus vel­tī­dams vā­zēm, sveč­tu­riem un ci­tiem de­ko­ra­tī­vās ie­vir­zes dar­biem. Var vai­rāk pa­do­māt, kā­dus tos da­ri­nāt, kā ro­tāt un gla­zēt (...) Si­la­jā­ņu ke­ra­mi­kas ra­do­šās do­mas centrs pa­ma­zām no Dū­bu sā­džas pār­vie­to­jas uz Šem­be­ļiem, kur ro­sās (...) An­drejs Pa­ulāns, pa­kā­pe­nis­ki ie­ie­dams sa­vu ra­do­šo spē­ku ze­nī­tā.
Viņš strā­dā ļo­ti in­ten­sī­vi, ga­da iz­de­dzi­not cep­ļus des­mit vai vien­pa­dsmit. Un kat­rā cep­lī ap seš­simt - as­toņ­simt dar­bu. Pa­ulā­na la­bā pod­nie­ka sla­va sāk iz­ska­nēt si­la­jā­nie­šos un tau­tas ke­ra­mi­kas cie­nī­tā­ju ap­rin­dās Rē­zek­nē, Dau­gav­pi­lī un Rī­gā. Cen­tī­gā­kie mek­lē ce­ļu uz Si­la­jā­ņiem un pat šau­ro si­la ta­ci­ņu uz Šem­be­ļiem, vai­cā pēc meis­ta­ra Pa­ulā­na. Lai tik­tu pie vi­ņa dar­biem, daž­kārt no­der arī po­du past­āvī­go uz­pir­cē­ju pa­kal­po­ju­mi, un tos vē­lī­gi sniedz Smar­ko­vičs Dau­gav­pi­lī, Mov­še un Pi­ceļs Rē­zek­nē. Sāk vei­do­ties Lat­ga­les ke­ra­mi­kas ko­lek­ci­jas. Ja gad­sim­ta sā­ku­mā ir ti­kai vie­na res­pek­tē­ja­ma Lat­ga­les ke­ra­mi­kas pri­vāt­ko­lek­ci­ja, kas pie­der muiž­nie­kiem Rē­me­riem (Rōmer), un da­ži Lat­ga­les po­di Rī­gas Lat­vie­šu bied­rī­bas Et­no­grā­fis­kās no­da­ļas krā­ju­mā, tad, sā­kot ar div­des­mi­ta­jiem ga­diem, stā­vok­lis ir mai­nī­jies. Rē­zek­nē tau­tas ke­ra­mi­kas ko­lek­ci­jas aiz­sāk krāt sko­lo­tā­jas, tau­tas māk­slas en­tu­zi­as­tes Le­okā­di­ja Ba­san­ko­vi­ča un Lī­vi­ja Ka­žo­ka. Pie Lat­vie­šu se­nat­nes pēt­nie­ku bied­rī­bas Rē­zek­nes no­da­ļas 1925. ga­da 22. feb­ru­ārī ir at­klāts vēs­tu­res mu­zejs, kas or­ga­ni­zē arī et­no­grā­fis­ko no­da­ļu. Sāk ap­zi­nāt tau­tas māk­slu, ta­jā skai­tā arī si­la­jā­nie­šus: un kā pir­mos - A. Pa­ulā­nu un P. Vil­cā­nu.
Pa­ma­zām in­te­re­se par Lat­ga­les ke­ra­mi­ku mos­tas arī da­žos Lat­vi­jas Māk­slas aka­dē­mi­jas stu­den­tos. Ar­vīds Dzēr­vī­tis, Jē­kabs Bī­ne, Mil­da Bru­tā­ne (to­reiz vēl stu­den­ti) un Māk­slas aka­dē­mi­jas ab­sol­vents jaun­ais ke­ra­mi­ķis An­drejs Por­ma­lis do­das uz Lat­ga­les pod­nie­cī­bas cen­triem Si­la­jā­ņos un Pu­šā. Pē­tī tau­tas māk­slu, prie­cā­jas par po­diem. Ar vē­rī­gu aci vāc pod­nie­ku dar­bus. Pār­brau­ku­ši Rī­gā, vi­ņi da­lās ie­spai­dos par re­dzē­to ar pro­fe­so­ru Rū­dol­fu Pel­ši, arī su­ve­nī­ros.
Ta­ču in­te­re­se par Lat­ga­les ke­ra­mi­ku iet pla­šu­mā. Ar­vi­da Dzēr­vī­ša un Jē­ka­ba Bī­nes dzī­vok­ļos uz plauk­ta sāk kār­to­ties ar­vien kup­lā­ka Lat­ga­les ke­ra­mi­kas ko­lek­ci­ja. Ar mī­les­tī­bu un tau­tas māk­slas vēr­tī­bu dzi­ļu no­jau­tu tas pats no­tiek glez­no­tā­ju Nik­lā­va Strun­kes un Jā­ņa Lie­pi­ņa dar­bnī­cās. Ie­ska­to­ties ša­jās ko­lek­ci­jās, tie­ka­mies lie­lā­ko­ties ar Pa­ulā­na dar­biem. Māk­sli­nie­kiem šie dar­bi vien­kār­ši pa­tīk, un vi­ņi tos krāj. Tau­tas māk­slas en­tu­zi­asts Edu­ards Pa­eg­le ir sa­vā­cis ap­jo­mā un kva­li­tā­tē kriet­nu Lat­ga­les ke­ra­mi­kas ko­lek­ci­ju, kur cen­trā­lo vie­tu ie­ņem Pa­ulā­nu dzim­tas dar­bi.
Pie­mi­nek­ļu val­des uz­de­vu­mā et­no­grāfs K. An­der­ma­nis div­des­mi­to ga­du pir­ma­jā pus­ē ap­ce­ļo Lat­ga­les ke­ra­mi­kas va­do­šos cen­trus, ap­rak­sta un zī­mē gan se­nos saim­nie­cī­bas trau­kus, gan arī vā­zī­tes. (...) Pa­sū­ti­nā­ju­mus da­ri­nāt vā­zī­tes, sveč­tu­rus Pa­ulāns sa­ņem arī no da­žiem Rē­zek­nes un Dau­gav­pils tau­tas ke­ra­mi­kas cie­nī­tā­jiem. Viņš strā­dā cī­tī­gi, pie­re­dzē un ro­si­nā­ju­mos da­lī­da­mies ar sa­vu brā­lē­nu Po­li­kar­pu Vil­cā­nu un ci­tiem iz­ci­lā­ka­jiem Si­la­jā­ņu meis­ta­riem. Arī pod­nie­ki mek­lē kon­tak­tus ar Pa­ulā­nu - kā ro­sī­gā­ko vā­žu un sveč­tu­ru da­ri­nā­tā­ju.
K. An­der­ma­nis rak­sta: “Pod­nie­ki dzī­vo na­ba­dzī­gi, jo... uz­pir­cē­ju mak­sa par po­diem ir nie­cī­ga(mak­sā Ls 18-24 par 100 ga­ba­liem). Trau­ku iz­tu­rī­bai pir­cē­ji un tir­go­tā­ji pie­griež lie­lā­ku uz­ma­nī­bu, ne­kā to ār­ējam iz­ska­tam. Tā­dēļ arī Bo­ro­va­jas, Pu­šas un Rē­zek­nes tir­gos in­te­re­san­tā­kos trau­kus jā­iz­mek­lē at­se­viš­ķi, vel­kot tos die­nas gais­mā ... vei­ka­lā no vis­tum­šā­kiem kak­tiem. Tir­go­tājs tad tū­līt no­jauš, ap ko lie­ta gro­zās, un pa­ceļ trau­ka ce­nu. Ja tā­dos ap­stāk­ļos to­mēr ro­das vēl la­bi dar­bi pod­nie­cī­bā, tad tas no­rā­da, ka amat­nie­kos mā­jo in­ten­sīvs tē­lo­ša­nas spēks...” Ša­jā ap­ce­rē­ju­mā gan rak­stu­rots pod­nie­ka ie­rind­nie­ka lik­te­nis. Va­do­šie meis­ta­ri, kas līdz­ās saim­nie­cī­bas trau­kiem pie­vēr­šas arī de­ko­ra­tī­vās ie­vir­zes ke­ra­mi­kai, dzī­vo jau la­bāk. Vi­ņu po­pu­la­ri­tā­te un arī ro­cī­ba aug ar kat­ru ga­du.
Sa­bied­rī­bas gai­šā­kā da­ļa Lat­ga­les ke­ra­mi­ku ar­vien no­teik­tāk sāk uz­ska­tīt par īs­tu tau­tas māk­slu, par piln­vēr­tī­gu tau­tas iz­auk­lē­tās māk­sli­nie­cis­kās kul­tū­ras da­ļu. Lat­ga­les ke­ra­mi­kas da­ri­nā­ju­mus sāk ie­tvert iz­stā­dēs, īpa­ši lat­vie­šu tau­tas māk­slas iz­stā­dēs ār­ze­mēs. Vis­bie­žāk tas no­tiek bez pa­šu pod­nie­ku zi­ņas un ak­ti­vi­tā­tes. Kā pir­mo jā­min tau­tas māk­slas iz­stā­di Fran­ci­jā, Sev­rā, 1931. ga­dā. An­dre­ja Pa­ulā­na dar­bi ir šīs iz­stā­des tau­tas ke­ra­mi­kas eks­po­zī­ci­jas ser­de. So­mi­jā, Hel­sin­kos, 1933. ga­da ru­de­nī no­tiek Et­no­grā­fi­jas, māk­slas amat­nie­cī­bas un tau­tas māk­slas iz­stā­de(...). Nā­ko­ša­jā, tas ir, 1934. ga­dā Zvied­ri­jā “Stok­hol­mas iz­stā­dē ba­gā­tā Lat­ga­les ke­ra­mi­ka man­to­ju­si vis­lie­lā­ko pie­kri­ša­nu, kas lie­ci­na, ka mū­su lie­tiš­ķa­jai māk­slai jau sen at­vēr­tas dur­vis pla­šā­kam tir­gum arī ār­pus ro­be­žām”( Brī­vā Ze­me. - 1933. - 28. sept. Strau­me. - 1935. - Nr. 10).
De­ko­ra­tī­vās ie­vir­zes da­ri­nā­ju­mi ir iz­cī­nī­ju­ši tie­sī­bas past­āvēt un at­tīs­tī­ties. Meis­ta­riem, kas tiem pie­vēr­su­šies, ne­trūkst po­pu­la­ri­tā­tes. Pa­ulāns, bū­dams pats ro­sī­gā­kais de­ko­ra­tī­vās ie­vir­zes for­mu mek­lē­ju­mos, to­mēr saim­nie­cī­bas trau­ku da­ri­nā­ša­nu ne­kad ne­iz­beidz. Tos viņš uz­ska­ta par kom­pa­su pa­rei­za vir­zie­na ie­tu­rē­ša­nai, lai ne­no­mal­dī­tos no sti­la, lai sa­gla­bā­tu vien­kār­šī­bu un īs­tu­mu. Pla­tos, augst­os saim­nie­cī­bas trau­kus viņš līdz pat pē­dē­jam cep­lim iz­man­to arī vā­žu ap­de­dzi­nā­ša­nai. Pu­ķu po­di, ko meis­tars sauc par vā­zau­nie­kiem, ar pa­ti­ku ir da­ri­nā­ti vi­su mū­žu. Tie ie­tu­rē­ti griez­ta, ap­vēr­sta ko­nu­sa vei­dā ar vieg­lu vel­vē­ju­mu trau­ka apakš­ā. Ma­las augš­da­ļā ar val­nī­šiem un rie­vi­ņām ba­gā­tī­gi pro­fi­lēts pa­plats vai­na­dziņš, kur vi­jas gal­ve­nā ro­tā­ju­ma jos­la. To vei­do vie­na vai vai­rā­kas ie­spai­dī­tu bed­rī­šu rin­das, val­nī­ša iz­spai­dī­jums, pār­vēr­šot to par plas­tis­ko līk­lo­ci. Ne­re­ti te tie­ka­mies ar smag­nē­ji ie­skrā­pē­tu­jum­ti­ņu lo­kiem, pie ku­riem spī­gu­ļo punkt­vei­da zvaig­znī­tes. De­bess lo­ka vi­du­cī ro­tā­jas sau­lī­te vai la­ko­nis­ki tverts aus­tras koks. Pun­kti­ņu skrā­pē­jums veikts ar ro­ku. Me­hā­nis­kais skri­tu­lī­ša pun­ktē­jums Pa­ulā­nam šķiet pe­lē­cī­gi vien­muļš. Viņš no tā vai­rās. Po­da apakš­da­ļā pa­vīd sar­ka­nais māls, kas kā pre­tstats krāš­ņi sa­zied ar pus­to­ņos mir­go­jo­šo za­ļo gla­zū­ru. Vē­lā­kos mū­ža ga­dos diez­gan bie­ži pa­rā­dās pu­ķu po­di ar gra­fis­kā skrā­pē­ju­ma rak­sta do­mi­nan­ti. Skrā­pē­ju­ma lī­ni­ja kļūst mīk­stā­ka, ka­li­grā­fis­ki ju­tī­gā­ka.
Vi­su mū­žu Pa­ulāns ir drau­gos ar krū­zēm, šiem skais­ta­jiem ik­die­nā un go­du rei­zēs lie­to­ta­jiem trau­kiem, kas jau pa­au­džu pa­au­dzēm ir taus­tī­ju­šas ce­ļu de­ko­ra­tī­va­jam iz­teik­smī­gu­mam. (...) Uz Pa­ulā­na vir­pas iz­au­gu­ši vai­rā­ki šī trau­ka ti­pi. Vis­bie­žāk krū­zes pa­ma­tā ir ap­vēr­sta me­dau­nie­ka būv­ķer­me­nis. Zem­ais, stip­ri vel­vē­tais vē­ders tām pie­šķir mā­lī­gu­mu. No­lai­de­nie, tik­ko ie­zī­mē­tie ple­ci at­vieg­lo plū­de­nu pie­na vai alus ie­lie­ša­nu. Tie pa­ver iz­de­vī­gas ie­spē­jas ro­tā­ju­mam, jo vei­do pla­šu virs­mu, kas, krū­zei stā­vot uz gal­da, vēr­sta pret gal­ve­no as­pek­tu. Ple­ci plū­de­ni pār­iet pla­ta­jā, ga­ra­jā, spē­ji iz­liek­ta­jā kak­li­ņā, kas no­slē­dzas ar pa­vēr­tu ma­li­ņu. Tā bie­ži vien pār­aug vieg­li ie­zī­mē­tā vai­na­dzi­ņā. Osi­ņas sprai­gais iz­lie­kums ie­kļauts krū­zes di­na­mis­ka­jā kop­for­mā. Tas ir zem­nie­ka trauks - smag­nējs un pa­ma­tīgs, sta­bils un stiprs kā ze­mes ko­pē­ja so­lis, stai­gā­jot pa­kaļ ar­klam (...). Arī ro­tā­ju­mu jos­lā, kas pa­ras­ti vi­jas krū­zes ple­cu augš­da­ļā(...) gulst lī­me­nis­kas rie­vas, bal­tmā­la strī­pas(...). Ta­ču bez ze­mes un ūdens zem­nie­kam va­jag vēl sau­les. Un Pa­ulā­na krū­zēs jo bie­ži ro­tā­jas sau­le, ve­se­las sau­ļu jos­las, vis­bie­žāk or­na­men­tā­lās plas­ti­kas tvē­ru­mā. Daž­kārt uz krū­zes brī­vā kār­to­ju­mā uz­zied ar krā­so­tu mā­lu vir­tu­ozi ie­rauts asi­met­risks aus­tras koks. Tas ir dzī­vī­bas, aug­ša­nas, gais­mas sim­bols, vi­sa la­bā ap­zī­mē­jums, ko zem­nie­ka dzī­vē mo­di­na sau­le. (...) Ir arī krū­žu ap­lē­ju­mi ar bal­tmā­la slok­snēm. Šim no­lū­kam viņš ir at­ra­dis īs­ti va­ja­dzī­go bal­t mā­la bie­zu­ma pa­kā­pi. No trau­ka virs­mas sī­ka­jiem pa­aug­sti­nā­ju­miem bal­tmāls no­tek ma­za­jos ie­dzi­ļi­nā­ju­mos un vei­do bie­zā­ku slā­ni. Trau­ku ap­de­dzi­not, bal­tmā­la plā­nā­kā kār­ta iz­deg, bet bie­zā­kā sa­gla­bā­jas. (...)
Pa­ulāns si­la­jā­nie­šu pod­nie­ku vi­dū ir iz­ci­lā­kais tā­du krū­žu meis­tars, kas ro­tā tās ar augst­ciļ­ņa fi­gū­ri­ņu - svil­pau­nie­ku. Viņš ir labs sīk­plas­ti­ķis, kam savs zir­dzi­ņa - svil­pau­nie­ka tips, at­šķi­rīgs no tē­va un kai­mi­ņu dar­biem. Tas ie­tu­rēts tek­to­nis­ki kontra­stai­nos rit­mos, ir plas­tis­ki iz­justs, de­ko­ra­tī­vi spilgts. Zir­dziņš un pī­lī­te - tie ir ag­rī­nā pos­ma svil­pau­nie­ka krū­žu gal­ve­nie va­ro­ņi. Tie ir meis­ta­rī­gi ie­kom­po­nē­ti trau­ka si­lu­etā, or­ga­nis­ki sa­au­dzē­ti ar tā plas­tis­ki dzī­vo virs­mu. Sa­lī­dzi­not ar trau­ku, svil­pau­nieks da­ri­nāts sa­mē­rī­gā lie­lu­mā un no­vie­tots no osi­ņas pa la­bi, lai, ar la­bo ro­ku tu­rot krū­zi, svil­pau­nieks bū­tu vērsts pret cil­vē­ku, kam lej dzē­rie­nu. (...)
Plas­tis­ki vis­dzī­vā­kās ir Pa­ulā­na da­ri­nā­tās bār­dai­nā vī­ra krū­zes, ta­ču arī ta­jās jū­tams stingrs tek­to­nis­kais pa­mats. Tur pa­ras­ti at­vei­dots ka­ra­kungs, pa­vē­lošs un bargs (...) Se­ja vei­do­ta uz krū­zes kak­la: ar lep­ni iz­slie­tu lī­ko de­gu­nu un asi iz­riez­to zo­du. Acu do­bu­mos gail gra­fis­ki smai­li­nāts skats. Uz vai­giem zied li­ne­āri vī­ti ūsu gre­dze­ni. (...)
Ma­zās ro­ta­ļu krū­zī­tes uz vir­pas uz­bur­tas it kā ar vie­nu el­pas dves­mu. For­ma tā­da pa­ti kā lie­la­jām, ti­kai sprai­gā­ka. Tai cau­ri skan mā­lī­gums. Kon­cen­trē­tā for­ma ne­pra­sa ro­tā­ju­ma. Daž­kārt šīm krū­zī­tēm pa­ras­tās lo­ka osi­ņas vie­tā iz­man­tots sprai­gi vīts zal­ktīds. Vē­lā­kos ga­dos šīs krū­zī­tes kļūst par kā­ro­tu su­ve­nī­ru.
Otrs Pa­ulā­na krū­zes tips ir til­pu­mā ma­zāks, for­mā vien­kār­šāks. Būv­ķer­me­ni vei­do ap­vēr­sta griez­ta ko­nu­sa veids. Vieg­li sa­vēr­stās sie­nas daž­kārt no­slēdz ma­las pa­vē­rums ar vai­na­dzi­ņu. Kā pa­rasts, krū­zei ir osa un snī­pī­tis. Re­tos ga­dī­ju­mos būv­ķer­me­nis vi­du­cī ie­rauts - un ap­veids tu­vo­jas sau­ļo­ta­jam sta­bam, vie­nī­gi sau­lī­te iz­lais­ta. Sie­nas tais­nas(...) Tās iz­de­vī­gas ap­glez­no­ša­nai. Uz bal­tmā­la slok­šņu lē­ju­ma vai arī tie­ši uz sar­ka­nā mā­la virs­mas rai­sās teik­smai­ni aus­tras ko­ki, kas Pa­ulā­na veik­lās otas div­krā­su tvē­ru­mā gūst ap­brī­no­ja­mu vieg­lu­mu, at­rai­sī­tī­bu. (...) Šīm tais­no sie­nu krū­zēm pie­ska­ņo­tas dze­ra­mās krū­zī­tes. To ma­lām ma­zāks sie­nu sa­vēr­sums. Gal­ve­nais ro­tā­ju­ma mo­tīvs ir ar otu ie­rauts aus­tras koks.
An­drejs Pa­ulāns ir iz­ci­lā­kais svil­pau­nie­ku meis­tars - ar pa­šu dziļ­ako kul­tūr­vēs­tu­ris­ko ie­gri­mi ne ti­kai si­la­jā­nie­šos, bet arī vi­sā Lat­ga­les ke­ra­mi­kā. No tē­va viņš man­to­jis mī­les­tī­bu, ie­ma­ņas un va­rī­bu plas­ti­kā. Ta­ču tē­va zir­dzi­ņu for­mu viņš tie­ši ne­pār­ņem. Jau div­des­mi­to ga­du sā­ku­mā An­drejs ir iz­ko­pis sev īpat­nē­ju zir­dzi­ņa ti­pu, kas ir bū­vēts de­ko­ra­tī­vi trauk­smai­nos ie­liek­ti iz­liek­tu for­mu rit­mos ar priekš­kā­ju pla­šu iz­vēr­su­mu to ple­cu da­ļā. Pa­kaļ­kā­jas zem­ākas, kas pie­šķir zir­dzi­ņam spē­ka un strau­jas kus­tī­bas iz­teik­smi.
Pa­ulāns zir­dzi­ņu trak­tē (...) kā cil­vē­ka drau­gu un pa­lī­gu, kā dzī­ves po­zi­tī­vo spē­ku ie­mie­so­ju­mu. (...) Zir­dzi­ņam seg­los brašs jāt­nieks, daž­kārt vi­ņa lī­ga­va vai arī abi ko­pā. Bie­ži vien tur re­dzams ka­ra­vīrs vai med­nieks ar su­nī­ti vai su­nī­tis viens pats. Meis­tars aiziet mā­la pa­sa­ku pa­sau­lē, kur cil­vēks un dzīv­nie­ki ir sa­drau­dzī­ga sai­me, kas pū­las, lai gai­šais gū­tu uz­va­ru pār tum­sas spē­kiem. Daž­kārt zir­dzi­ņa vie­tā seg­lots auniņš, cū­ci­ņa vai gai­lī­tis, brie­dī­tis, āzī­tis vai cits kāds dzīv­nieks. Mā­la pa­sa­ka gūst jaun­us, brī­nu­mai­nus pa­vēr­sie­nus daudz­gal­vai­no zir­dzi­ņu vei­do­ju­mos, kur trej­de­vi­ņu gal­vu kār­to­jums iz­vērsts vai­rā­kos stā­vos. (...)
Meis­tars plas­tis­kā trak­tē­ju­mā sniedz arī daudz­fi­gū­ru kom­po­zī­ci­jas ar sa­dzī­ves ainu tē­lo­ju­mu.
Vis­bie­žāk tās ir kā­zas, tal­ka, Jā­ņi vai vien­kār­ši pod­nie­ku dzī­res. Ap ba­gā­ti klā­tu gal­du mie­lo­jas ple­cī­gi vī­ri, kup­las, ve­se­lī­gas sie­vas. Rit stip­ras va­lo­das, rai­sās spē­cī­gi žes­ti.
An­drejs Pa­ulāns mek­lēt mek­lē trau­ku, kur va­rē­tu pie­likt ro­ku kā fi­gū­ri­ņu vei­do­tājs, jo tie­ši vir­po­ju­ma un vei­do­ju­ma sa­lie­dē­ju­mā viņš redz pod­nie­cī­bas dar­ba īs­to kva­li­tā­ti. Par tā­du viņš at­rod nau­das krā­tu­vī­ti. To vir­po kā ne­lie­lu vā­rau­nie­ka ti­pa pa­ze­mu trau­ci­ņu ar slēg­tu virs­u. Apakš­ā ķi­me­nis un augš­ā līdz­sva­ro­ju­mam tā­das pa­šas for­mas vai­na­dziņš, vi­dū cau­ru­miņš nau­das me­ša­nai. Šā­da vei­da krā­tu­vī­te ir labs pos­ta­ments vei­do­ta­jai fi­gū­ri­ņai. Vis­bie­žāk meis­tars da­ri­na ka­ra­vī­ru, kas, lep­ni at­spie­dies uz šau­te­nes, veic sa­vu sar­ga pie­nā­ku­mu. Trau­ka aug­šē­jā da­ļā - ar za­ļi krā­so­tu an­go­bu ie­spai­dī­tu pun­kti­ņu rin­da. Tie no­te­cē­ju­ši uz le­ju kā sū­ras svied­ru lā­ses, sma­gā dar­bā pel­not san­tī­mu. Meis­ta­ra iz­tē­le ir ne­iz­sme­ļa­mi ba­gā­ta. (...)
Vā­žu da­ri­nā­ša­na Pa­ulā­na dzī­vē ie­ņem lo­ti no­zī­mī­gu vie­tu. Jau pa­šā dar­bī­bas sā­ku­mā viņš mek­lē šim trau­kam jaun­as, es­tē­tis­ki iz­teik­smī­gā­kas for­mas. Si­la­jā­nie­šu pod­nie­ku dar­bnī­cās tā­das jau šur tur ma­nī­tas. Viņš mek­lē ne­at­lai­dī­gi, va­ri­ēdams kā­ji­ņu, vel­vē­ju­ma sprie­gu­mu, kak­li­ņa un ma­lu pro­fi­lē­ju­mu. Arī osi­ņām pū­las rast at­bil­sto­šu for­mu un lie­lu­mu. Ta­ču ne­kad ne­ie­snau­žas paš­ap­mie­ri­nā­tī­bā par at­ras­to.
Meis­ta­ru ro­si­na pro­por­ci­jās har­mo­nis­kais, plū­de­nā rit­mā ie­tu­rē­tais pie­na pods. Viņš mek­lē tam ar­vien jaun­as si­lu­eta lī­ni­jas. Vē­de­ra vel­vē­jums pie­na po­da vā­zem pa­ras­ti ir uz­svērts, kak­liņš slai­dāks, ro­ta­ļī­gāks. Daž­kārt tās da­ri­nā­tas ar kā­ju, kur pa­ma­tī­ga pē­da ple­šas pa­šas vā­zes pla­tu­mā. Ne­re­ti ma­li­ņas no­slēdz vai­na­dziņš. Tas ro­tāts ar bed­rī­šu ie­spie­du­miem. Vai­na­dzi­ņa pa­šas vir­sas sa­spie­dums ar pirk­stiem no abām pus­ēm iz­da­rīts tā, ka vei­do­jas plas­tis­kā līk­lo­ča lo­ki. Vā­zes ma­li­ņas, vai­na­dziņš, kas ie­rin­das pod­nie­kam ne­iz­rai­sa ne­kā­das pro­blē­mas, Pa­ulā­nam ir in­ten­sī­vu mek­lē­ju­mu lauks.
Tas pats sa­kāms ari par osi­ņām. Šī ti­pa vā­zēm ir zal­ktī­ša osi­ņas - lie­las, sā­ku­mā pat ne­veik­las. Tām ir res­nu­mā pie­au­gošs di­ametrs, kas dod ak­tī­vu zal­kti­ņa vi­ju­mu. Osi­ņas stiep­jas pus­vā­zī­tes ga­ru­mā. Kat­rai vā­zī­tei mek­lē­ta sa­va osi­ņas for­ma, vi­ju­ma ritms un lie­lums. (...)
Ša­jā lai­kā Pa­ulāns vir­po arī me­dau­nie­ka un ap­griez­ta me­dau­nie­ka va­zes. Pa­ras­ti tās ir uz ne­lie­las kā­ji­ņas, ar past­iep­tu kak­li­ņu un spē­cī­gu ma­lu pa­vē­ru­mu. Osi­ņas ap­vie­no kak­li­ņu ar ple­cu lī­ni­ju. Vā­zī­tes ro­tā­tas pie­lī­mē­tiem or­na­men­tā­liem mo­tī­viem, vis­bie­žāk pun­kti­ņiem, kas gru­pē­ti kā sau­lī­tes vai iz­vēr­sti jos­lā.
Vā­rau­nie­ka ti­pa vā­zī­tes ir uz augst­as kā­jas ar pla­tu pē­du un ba­gā­tu kak­la un ma­lu iz­vēr­su­mu. Vē­ro­ja­mas arī sāl­nī­cas ti­pa vā­zes ar šī trau­ka būv­ķer­me­ņa asu ie­zī­mē­ju­mu tās le­jas da­ļā.
In­te­re­san­tas for­mu ro­ta­ļas Pa­ulāns aiz­sāk, vir­po­dams ļa­ka vā­zes. Apakš­ējo da­ļu viņš pla­ci­na, ple­cu jos­lu iz­liec vai pat ie­lauž, ta­ču gal­ve­no de­ko­ra­tī­vo uz­sva­ru liek uz slai­do, ba­gā­ti pro­fi­lē­to kak­lu ar spē­cī­gi pa­vēr­ta­jām ma­li­ņām un vai­na­dzi­ņu. Kat­rai vā­zī­tei mek­lēts savs ma­li­ņu ri­si­nā­jums. Osi­ņas iz­man­to­tas, lai lī­me­nis­ki iz­vēr­sto vā­zes apakš­da­ļu ap­vie­no­tu ar sta­te­nis­ko kak­li­ņu. Plas­tis­kais un arī gra­vē­tais ro­tā­jums sa­au­dzis ar vā­zes for­mu, iz­ceļ tās sav­da­bī­bu.
Vis­lie­lā­ko ro­sī­bu un arī māk­sli­nie­cis­ko brie­du­mu jau ag­rī­na­jā dar­bī­bas pos­mā Pa­ulāns sa­sniedz or­na­men­tā­la­jās vā­zēs. Šīs vā­zes vi­ņam ir or­na­men­tā tī­ras, uz­bū­vē lo­ģis­kas, vien­lai­kus mā­lī­gi mīk­stas. Tur nav ne vēsts no sa­māk­slo­tī­bas, pār­gud­rī­bām, sau­sām prā­ta kon­struk­ci­jām. (...) Pa­ulāns ir pa­tiess for­mu ra­dī­tājs, ta­ču vi­ņā nav ne vēsts no pat­va­ļī­gu­ma. Viņš ir uz­ti­cīgs sa­va ke­ra­mi­kas cen­tra tra­dī­ci­jām. Ta­ču - bū­tī­bai un ga­ram, ne jau bur­tam. (...) Viņš vir­zās pa ne­zi­nā­mu mek­lē­ju­mu ta­ku, lai at­ras­tu sa­vai iz­jū­tai un sti­lam at­bil­sto­šu, dzī­ves pie­pra­sī­ta trau­ka for­mu.
De­ko­ra­tī­vās ie­vir­zes dar­biem for­mu avots (...) ir pod­nie­kiem un tau­tai la­bi zi­nā­mie saim­nie­cī­bas trau­ku būv­ķer­me­ņi to ap­vēr­sta­jās for­mās, kā arī ko­pā sa­lik­tās for­mas.
Otrs for­mu avots de­ko­ra­tī­vās ie­vir­zes dar­biem ir tau­tas māk­slā pla­ši lie­to­tie or­na­men­ti. Pār­vei­do­jot tos no ne­ma­te­ri­ālām lī­ni­jām ap­jo­mī­gos, rit­mis­ki or­ga­ni­zē­tos ke­ra­mi­kas dar­bos. (...) jā­ņem vē­rā priekš­me­ta uti­li­tā­rās fun­kci­jas un tās īpa­šās pra­sī­bas, ko pod­nie­kam uz­stā­jī­gi čukst ausī māls un vir­pa.
Šīs li­ku­mī­bas ap­zi­no­ties, Pa­ulāns sīk­stā dar­ba cil­vē­ka mū­žā ir ra­dī­jis lie­lā­ko da­ļu no Lat­ga­les ke­ra­mi­kas vā­žu un sveč­tu­ru ti­piem, iz­ko­pis tiem dau­dzus pa­vei­dus un va­ri­an­tus. Si­la­jā­ņu ke­ra­mi­kas cen­tra va­do­šie pod­nie­ki ātr­i ap­jauš šī mek­lē­ju­mu ce­ļa pa­rei­zī­bu. Vi­ņi sa­prot un pie­ņem Pa­ulā­na dar­bus, tos va­ri­ē un at­tīs­ta tā­lāk. (...)
Jau div­des­mi­ta­jos ga­dos sa­ro­sās si­la­jā­nie­šu va­do­šo pod­nie­ku in­te­re­se par sveč­tu­riem. Pēc A. Pa­ulā­na ie­ska­tiem, arī sveč­tu­ru būv­ķer­me­ņi ir da­ri­nā­mi tā­pat kā vā­zes, iz­man­to­jot la­bi pa­zīs­ta­mas for­mas - un vis­pirms or­na­men­tā­lās. Vien­žu­bu­ra sveč­tu­ri­šus si­la­jā­nie­šos da­ri­na no sen­se­niem lai­kiem. Tie pa­ras­ti ir sau­ļo­tā sta­ba un arī jum­ti­ņa ti­pa sveč­tu­rī­ši. An­drejs Pa­ulāns da­ri­na tos abus. Ta­ču jum­ti­ņa sveč­tu­ri vi­ņam ir tu­vā­ki. Viņš tiem ra­dis kup­las, skais­ti vel­vē­tas for­mas, kur kontra­stiem ba­gā­tā kus­tī­bā mai­nās iz­liek­ti būv­ķer­me­ņi ar ie­liek­tiem, lauz­ti ie­cir­tie­ni ar tais­nēm. Ba­gā­tais pro­fi­lē­jums ne­pra­sa lie­lu ro­tā­ša­nu, tā­pēc ti­kai re­tu­mis pa­vīd ie­spai­dī­tas bed­rī­tes.
Arī daudz­žu­bu­ru gais­mek­ļos Pa­ulāns sāk ar jum­ti­ņa ti­pa pla­ka­no sveč­tu­ri. Par tā cen­trā­lo, kon­struk­tī­vi ne­so­šo da­ļu - sveč­tu­ra ser­dni - viņš iz­man­to for­mas, līdz­īgas jum­ti­ņa ti­pa vā­zēm. No ser­dnes vi­dus­jos­las lī­me­nis­kā vir­zī­bā uz abām pus­ēm iz­aug grie­zu­mā apaļ­i za­ri, kas, tā­pat kā ser­dne, katrs vai­na­go­jas ar žu­bu­ru, ku­rā ie­vie­to sve­ci. Žu­bu­rus no­stip­ri­na ar zalk­tvei­da bal­stiem. Vi­dē­jais žu­burs pa­celts augst­āk un, at­tie­cī­bā pret pā­rē­jiem, vei­do jum­ti­ņam rak­stu­rī­go trij­stū­ra for­mu. Daž­kārt šī ti­pa sveč­tu­riem za­ri pie­lī­mē­ti mā­la ap­lim, kas vir­po­jot iz­au­dzēts no ser­dnes vi­dus­zo­nas un no­der kā za­ru ne­sējs. No šī sveč­tu­ra ser­dnes, pie­lī­mē­jot za­rus uz vi­sām četr­ām de­bess ju­ma pus­ēm, iz­aug sā­kot­nē­jie jum­ti­ņa ti­pa apaļ­ie sveč­tu­ri. Lai­ka gai­tā at­tīs­to­ties, tie ie­gūst ot­ru gre­dzen­vei­da “plauk­ti­ņu” za­ru ne­ša­nai. Tā žu­bu­ru skaits sveč­tu­ri sāk ie­tiek­ties ot­ra­jā des­mi­tā. Lai dau­dzo žu­bu­ru bur­zmā iz­vai­rī­tos no for­mu pār­slo­go­ju­ma, Pa­ulāns ser­dni vien­kār­šo, tu­vi­nā­dams to ko­nu­sam. Ša­jos dar­bos ro­tā­jums skops. Kād­reiz pa­vīd ie­vir­po­ta rie­vi­ņa vai val­nī­ša iz­spai­dī­jums par plas­tis­ko līk­lo­ci. Līdz­ās brū­na­jiem daudz­žu­bu­ru sveč­tu­riem pa­rā­dās arī an­go­bē­tie za­ļie gla­zē­ju­mi.
Trīs­des­mi­to ga­du vi­dū Lat­ga­les ke­ra­mi­kas po­pu­la­ri­tā­te strau­ji pie­aug. Jē­kabs Bī­ne un Ar­vīds Dzēr­vī­tis sa­vas sa­krā­tās Lat­ga­les ke­ra­mi­kas ko­lek­ci­jas iz­stā­da Lat­vju māk­sli­nie­ku bied­rī­bas iz­stā­dē Rī­gas pil­sē­tas māk­slas mu­ze­jā. (...) Pa­ma­zām Lat­ga­les ke­ra­mi­ka sāk po­zi­tī­vi no­ska­ņot Lat­vi­jas kul­tū­ras dzī­ves va­dī­tā­ju arī kūt­rā­kos prā­tus.
Vi­ņi sāk sa­prast, ka šī pod­nie­cī­ba ir īs­ta tau­tas māk­sla, tau­tas kul­tū­ras no­zī­mī­ga da­ļa. Kā māk­sli­nie­cis­ki sav­da­bī­ga, maz­liet pat ek­so­tis­ka pa­rā­dī­ba tā var iz­rai­sīt in­te­re­si arī Rie­tum­ei­ro­pas kul­tū­ras dzī­ves ap­rin­dās, stip­ri­nāt valsts pres­ti­žu. Lat­ga­les ke­ra­mi­kai pa­ve­ras ceļš uz iz­stā­dēm ār­pus Lat­vi­jas. Pa­rī­zē Lat­ga­les ke­ra­mi­ka cie­mo­jas 1935. ga­dā, ie­ņe­mot no­zī­mī­gu vie­tu Bal­ti­jas val­stu tau­tas māk­slas ska­tē. Ar An­dre­ja Pa­ulā­na dar­biem Lat­ga­les ke­ra­mi­ka pār­stā­vē­ta arī Vis­pa­sau­les iz­stā­dē Bri­se­lē 1935. ga­dā. Vis­pla­šā­kā Lat­ga­les ke­ra­mi­kas ska­te Rie­tum­ei­ro­pā no­tiek 1937. ga­dā Vis­pa­sau­les iz­stā­dē Pa­rī­zē.
Dar­bus at­la­sa Dau­gav­pils mu­ze­ja di­rek­tors glez­no­tājs Os­kars Ka­lējs. Viņš ir tau­tas māk­slas pa­zi­nējs un cie­nī­tājs, la­bi orien­tē­jas vēr­tī­bās. Ar brū­nu aus­tras ko­ka de­viņ­žu­bu­ru sveč­tu­ri un ci­tiem dar­biem iz­stā­dē pie­da­lās An­drejs Pa­ulāns. Sa­vus da­ri­nā­ju­mus uz Pa­rī­zi sū­ta arī Po­li­karps Vil­cāns, Sta­ņis­lavs Kal­ve, Jā­nis Kaļ­va, An­tons Ri­učs un Po­li­karps Ri­učs. Ir pa­nā­ku­mi. Cik da­līb­nie­ku, tik god­al­go­ju­mu - di­vas zel­ta, četr­as sud­ra­ba me­da­ļas. Šis Lat­ga­les ke­ra­mi­kas pir­mais, diem­žēl, pa­gai­dām arī pē­dē­jais pla­šā­kais starts Pa­rī­zē no­rā­da, ka kul­tū­ras pa­sau­le sa­prot tau­tas māk­slu, ja tai ir īs­tu­ma svars. Ga­ta­vo­ša­nās lai­kā starp­tau­tis­ka­jai amat­nie­cī­bas iz­stā­dei Ber­lī­nē 1938. ga­dā uz Si­la­jā­ņiem at­brauc jau pro­fe­sors Rū­dolfs Pel­še. Iz­stā­dei at­la­sa to pa­šu au­to­ru dar­bus, no kat­ra pa des­mit. Vi­ņam se­viš­ķi pa­tīk Po­li­kar­pa Vil­cā­na ama­ta kul­tū­ras zi­ņā spo­žie dar­bi - un pie­dā­vā meis­ta­ram ko­man­dē­ju­mu uz Ber­lī­nes iz­stā­di. Pie tik smal­kām iz­da­rī­bām Lat­ga­les pod­nie­ki nav pie­ra­du­ši. Po­li­karps Vil­cāns ko­man­dē­ju­mu ne­iz­man­to. Nā­ko­ša­jā - 1939. - ga­dā Lat­ga­les ke­ra­mi­ka tiek pre­zen­tē­ta starp­tau­tis­ka­jā iz­stā­dē Lon­do­nā, kā arī Leip­ci­gas me­sē. (...)
Ša­jā pa­šā lai­kā iz­stā­žu vil­nis pār­šal­ko arī Lat­vi­ju. Te ir ie­spē­ja ar sa­viem dar­biem pie­da­lī­ties arī Lat­ga­les ke­ra­mi­ķiem. Da­žas no šīm iz­stā­dēm vai­rāk gan līdz­inās mū­su lai­kā rī­ko­ta­jiem ga­da­tir­giem ar tau­tas māk­slas meis­ta­ru pie­da­lī­ša­nos. Ta­ču da­ļai jau ir eks­po­zī­ci­jas kār­to­jums vit­rī­nās vai uz pa­lik­tņiem, arī ka­ta­logs. Or­ga­ni­zē iz­stā­des sa­ka­rā ar no­va­dā rī­ko­ta­jiem pļau­jas svēt­kiem Kok­ne­sē 1935. ga­dā, Rē­zek­nē 1936. ga­dā, Jel­ga­vā 1937. ga­dā un sais­tī­bā ar dzies­mu svēt­kiem Dau­gav­pi­lī 1940. ga­dā. An­drejs Pa­ulāns ta­jās no­stip­ri­na sa­vas va­do­šā ke­ra­mi­ķa po­zī­ci­jas. Arī Dau­gav­pils iz­stā­dē viņš sa­ņem zel­ta me­da­ļu. Šo lo­kā­lo iz­stā­žu skai­tā no­zī­mī­gā­kā ir Pirm­ā lat­vie­šu lie­tiš­kās māk­slas iz­stā­de 1937. ga­dā Rī­gā, kur pie­da­lās An­drejs Pa­ulāns, Po­li­karps Vil­cāns, An­tons un Po­li­karps Ri­uči, Ja­nis Kaļ­va, Sta­ņis­lavs Kal­ve un Pu­šas pod­nieks Pē­te­ris Tučs. Šīs iz­stā­des ceļ pod­nie­ku pres­ti­žu sā­džā, pa­gas­tā, arī ap­riņ­ķī, dod mo­rā­lu un arī ma­te­ri­ālu sti­mu­lu. Īpa­ši iz­stā­des-tir­gi dod la­bu nau­du. Ri­uči no Rē­zek­nes iz­stā­des pār­ved vai­rāk ne­kā sep­ti­ņi sim­ti la­tu. Pod­nie­kiem tas nav nieks. Ke­ra­mi­ķi strā­dā ar pil­nu jau­du, tie­cas iz­kopt katrs sa­vu rok­rak­stu, pro­tams, sa­va pod­nie­cī­bas cen­tra no­teik­tā ka­no­na ro­be­žās. Va­do­šie ke­ra­mi­ķi sa­vus de­ko­ra­tī­vās ie­vir­zes dar­bus sāk mar­ķēt ar ini­ci­āļiem, ie­ka­sot tos vēl mīk­stā mā­lā uz trau­ka di­be­na. Pod­nieks sa­vu dar­bu sāk ap­zi­nā­ties ne ti­kai kā ma­te­ri­ālu, bet arī ga­rī­gu vēr­tī­bu. (...) Iz­stā­des mo­di­na ne vien čak­lāk, bet arī ra­do­šāk strā­dāt, piln­vei­dot pod­nie­ka dar­ba teh­no­lo­ģi­ju. Tās ke­ra­mi­kas dar­bam pie­velk jaun­us spē­kus - An­to­nu Pei­pā­nu, An­to­nu Uš­pe­li ve­cā­ko, Po­li­kar­pu Čer­ņav­ski, Sta­ņis­la­vu Vil­cā­nu, An­to­nu Pa­ulā­nu un ci­tus.
Lat­ga­les pil­sē­tās sāk rai­sī­ties arī pirm­ie pro­fe­si­onā­lās tē­lo­tā­jas māk­slas pum­pu­ri - Lu­dzā, Dau­gav­pi­lī, Rē­zek­nē. Par gal­ve­no cen­tru iz­vēr­šas Rē­zek­ne. Pa­ma­zām aiz­sā­kas un trīs­des­mi­ta­jos ga­dos sis­te­mā­tis­ka kļūst iz­stā­žu dar­bī­ba, ska­rot gal­ve­nās pil­sē­tas, ra­di­not ļau­dis pie tē­lo­tā­jas māk­slas vēr­tī­bām. (...)

Uz sākumu