Dū­bu sā­džas ka­lē­ja An­to­na dē­lam Jā­nim Du­bem-Dū­bov­skim (1893-1955) lem­tas pod­nie­ka gai­tas. Vi­ņa mā­te He­lē­na ir Vil­cā­nu To­ma (Po­li­kar­pa Vil­cā­na) mei­ta. Vi­si ra­di pod­nie­ki, ti­kai pa­re­tam kāds ka­lējs. Ama­ta iz­vē­li at­vieg­lo ap­stāk­lis, ka viņš bēr­nī­bā sa­lau­zis kā­ju. Ka­lē­ja ama­tam va­jag mie­sās stip­ra vī­ra, pod­nieks var strā­dāt arī lē­nī­gāk. Po­du mā­ku Jā­nis ap­gūst sa­va brā­lē­na Iz­ido­ra Vil­cā­na meis­tar­dar­bnī­cā 1916. ga­dā. Jā­nis jau ir ar zi­nā­mu pie­re­dzi dzī­vē, jo di­vus ga­dus no­strā­dā­jis Pet­ro­gra­dā par seg­li­nie­ku. Uz­reiz sāk strā­dāt pat­stā­vī­gi. Ātr­i ie­ma­nās saim­nie­cī­bas trau­ku da­ri­nā­ša­nā. Vi­ņam pa­tīk vā­rau­nie­ki, me­dau­nie­ki, ļa­ki, it īpa­ši bļo­das un krū­zes, kam ir spē­cī­gi vel­vē­ti būv­ķer­me­ņi. Tie aici­na vai­rāk pa­do­māt par ro­tā­ju­mu.
     Trau­ki ro­tā­ti ar ie­spai­dī­ju­miem, vir­pas līk­lo­čiem, plas­tis­kām zī­mo­ga sau­lī­tēm, vē­lā­ka­jos ga­dos arī ar skrā­pē­to rak­stu. Tā kā saim­nie­cī­bas trau­ki nav ap­lie­ti ar bal­tmā­lu, skrā­pē­tais raksts ir pa­dziļš.
     Dū­be-Dū­bov­skis ir viens no de­ko­ra­tī­vās ie­vir­zes ke­ra­mi­kas ro­sī­gā­ka­jiem sā­cē­jiem Si­la­jā­ņos. Viņš īpa­ši aiz­rau­jas ar vā­žu da­ri­nā­ša­nu. To būv­ķer­me­ņi at­va­si­nā­ti no pa­ras­ta­jiem saim­nie­cī­bas trau­kiem - ļa­kiem, me­dau­nie­kiem un sāl­nī­cām. Bie­ži vien tie pa­cel­ti uz augst­as, si­lu­etā ie­kom­po­nē­tas kā­jas. Vā­zī­šu kak­li­ņiem rasts in­te­re­sants pro­fi­lē­jums. Pie­vēr­sies arī or­na­men­tā­la­jām vā­zī­šu for­mām, īpa­ši jum­ti­ņa un sau­ļo­tā sta­ba ti­pam, kur ra­dis dau­dzus sav­da­bī­gus va­ri­an­tus. Vā­zī­tēm lie­la būv­ķer­me­ņu da­žā­dī­ba. Tie ir vien­kār­ši un iz­teik­smī­gi. In­te­re­san­tas ir ma­zās su­ve­nīr­ti­pa vā­zī­tes, kas da­ri­nā­tas kā mi­ni­atū­ri ļa­ki. Vā­žu lie­lā­kā da­ļa vei­do­ta ar zal­kti­ņu osām.
     Lai arī meis­tars da­ri­na zir­dzi­ņus - svil­pau­nie­kus, vā­zī­tēs fi­gu­rā­lo vei­do­ju­mu nav. Bie­ži lie­to­ti or­na­men­tā­lie ie­spai­dī­ju­mi un ma­li­ņu iz­lo­cī­jums vil­nī­tī. Pla­ši pie­lie­tots gra­fis­kais raksts, kur vē­lā­ka­jos ga­dos lie­lu lie­lie pa­lī­gi vi­ņam ir vi­ņa sep­ti­ņi bēr­ni. Rak­stu mo­tī­vi ir tra­dī­ci­ju no­teik­ti - jum­tiņš, sau­lī­te, aus­tras koks, līk­lo­cis, ta­ču to trak­tē­jums ir ar sa­vu īpat­nī­bu. Lī­ni­ja maz­liet pa­sma­ga, past­īva, bez ka­li­grā­fis­kas eks­pre­si­jas. Or­na­men­ta mē­rī­ju­mi at­zī­mē­ti ar pa­dzi­ļiem pun­kti­ņiem. Meis­ta­ram rak­stu­rīgs ir zī­mo­dzi­ņu spai­dī­ju­ma raksts uz ne­iz­žu­vu­ša an­go­bas ap­lē­ju­ma. Ša­jā teh­ni­kā zī­mē­tas sau­lī­tes, jum­ti­ņi.
     Dū­be-Dū­bov­skis da­ri­na arī sveč­tu­rus, īpa­ši aus­tras ko­ka daudz­žu­bu­ru gais­mek­ļus, ap­lie­ci­nā­dams dzi­ļu īpat­nī­bu for­mās un arī ro­tā­ju­mā. Bie­ži vien sveč­tu­ra za­ri da­ri­nā­ti ne­vis no grie­zu­mā apaļ­iem mā­la vel­tnē­ju­miem, bet gan no četr­stū­rai­niem. Tas la­bi sa­sau­cas ar meis­ta­ram rak­stu­rī­go stū­rai­no, ķek­šai­no skrā­pē­ju­ma rak­stu.
     Viņš da­ri­nā­jis arī de­ko­ra­tī­vus šķīv­jus, ser­vī­zes un for­mās va­ri­ētas dze­ra­mās krū­zī­tes, kur skaid­ri sa­ma­nāms meis­ta­ra īpat­nē­jais rok­raksts.
Jā­nis Dū­be-Dū­bov­skis ir iz­cils ko­lo­rists, viens no ro­sī­gā­ka­jiem po­li­hro­mo gla­zē­ju­mu sā­cē­jiem, ta­ču vai­rās no trau­ka virs­mas uz­bā­zī­ga rai­bi­nā­ju­ma. Do­mi­nē su­lī­gi za­ļie un rūs­ga­ni dzel­te­nie to­ņi. Tie ir struk­tū­rā ba­gā­ti, ar in­te­re­san­tiem no­te­cē­ju­miem. Daž­kārt viņš gla­zū­ras kom­po­nen­tos ie­slēdz arī sa­mal­tu stik­lu, kas dod in­te­re­san­tu fak­tū­ru.
Meis­tars ir ro­sīgs iz­stā­žu da­līb­nieks, dau­dzu at­zi­nī­bas dip­lo­mu īpaš­nieks. Par vi­ņa dar­biem prie­cā­ju­sies Rī­ga, Mas­ka­va (1955, 1982) un Pa­rī­ze (1937).
     Sav­da­bī­gu sti­gu, īpa­ši de­ko­ra­tī­vās ie­vir­zes dar­bos, ie­mi­nu­ši Lei­ņa­kol­na pod­nie­ki brā­ļi Ri­uči Po­li­karps (1898-1962) un An­tons (l900-1967). Mā­cī­ju­šies vi­ņi jau mi­nē­ta­jā Iz­ido­ra Vil­cā­na meis­tar­dar­bnī­cā. Pat­stā­vī­gi dar­bo­jas kopš div­des­mi­to ga­du sā­ku­ma. Vi­ņi strā­dā ko­pī­gi: vir­po­ša­nu veic An­tons, ap­da­ri un ro­tā­ša­nu - Po­li­karps.
     An­tons ir tei­cams vir­po­tājs, mīl lie­lus iz­mē­rus, spē­cī­gi vel­vē­tas di­na­mis­kas for­mas. Pa­tīk me­dau­nie­ki, kā arī sprie­gu­ma pil­nie ļa­ki. Tiem rasts va­ri­an­tiem ba­gāts tek­to­nis­kais ap­veids. Līdz­ās pa­ras­ta­jām, spē­ji iz­liek­ta­jām ļa­ka osi­ņām daž­kārt pa­rā­dās arī zal­kti­ņas di­na­mis­kie vi­ju­mi. Ro­tā­ju­mā - ie­spai­dī­ju­mi vai uz bal­tmā­la strī­pas ie­vil­ktie vir­pas līk­lo­či. Daž­kārt ar bal­tmā­lā mēr­cē­tu oti­ņu ie­vilkts ap­vēr­stais de­bes­ju­ma raksts ar sau­lī­ti un zvaig­znī­tēm, kas ap­de­dzi­nā­ju­mā dod krāš­ņus no­te­cē­ju­mus. Vē­lāk pa­rā­dās arī skrā­pē­tais raksts. Ne­an­go­bē­ta­jos dar­bos tam ir dziļ­gra­vē­ju­ma rak­sturs. At­tīs­to­ties de­ko­ra­tī­va­jām kva­li­tā­tēm, ļaks, kas ir pa­ras­tais saim­nie­cī­bas trauks, ne­ma­not pār­aug vā­zē. Vie­na no tā­dām, jau gan klā­ta ar šķid­ra­jām gla­zū­rām, 1959. ga­dā PSRS Tau­tas saim­nie­cī­bas sa­snie­gu­mu iz­stā­des ie­tva­ros ie­rau­ga Ņu­jor­ku un Ha­van­nu.
     Ri­uči da­ri­na krū­zes, ro­tā­tas ar ie­spai­dī­ju­miem un plas­tis­ko sau­lī­šu pie­lī­mē­ju­miem. Po­pu­lā­ri ir vi­ņu Jā­ņu kau­si un pus­die­nu ser­vī­zes ar si­lu­etā kup­liem aug­ļu trau­kiem, ku­ru pa­ma­tā jū­tams se­nās sāl­nī­cas būv­ķer­me­nis. Ma­li­ņu un kā­ju ro­tā di­na­misks plas­tis­kais līk­lo­cis.
     Da­ri­na vi­ņi arī sveč­tu­rus. Dzi­ļi īpat­nē­jas in­to­nā­ci­jas ras­tas sau­ļo­tā sta­ba vien­žu­bu­ra sveč­tu­rī­tī.Ro­ta­ju­mā - kus­tī­bas pil­ni or­na­men­tā­lā ie­spai­dī­ju­ma rak­sti, pa­vēr­da­mi kontra­stai­nu gais­mas un ēnas ro­ta­ļu.
     No me­dau­nie­ka Ri­uči at­va­si­na lie­la iz­mē­ra grī­das vā­zes, ne­an­go­bē­tos trau­kus iz­rak­stot ar dzil­gra­vē­ju­mu. Vi­dē­ju iz­mē­ru vā­zēs uz­zied va­ri­āci­jas par sau­ļo­tā sta­ba mo­tī­vu - kup­li iz­lie­ku­mi mai­nās ar dzi­ļiem ie­lie­ku­miem. Sav­da­bī­gas no­ska­ņas pa­nāk­tas, mai­not pa­šas sau­lī­tes iz­lie­ku­ma lo­ku, kak­li­ņa un ma­li­ņu pro­fi­lē­ju­mu. Vā­zī­šu kā­ji­ņas - tas ir ve­sels mek­lē­ju­mu lauks. Spē­ji for­mas iz­bī­dī­ju­mi te mai­nās ar dzi­ļiem ie­kri­tie­niem. Vā­zes kā­jā mēdz būt dzi­ļi or­na­men­tā­li ie­spai­dī­ju­mi, kas vēl past­ip­ri­na šo spē­ka pil­no va­lo­du. Vā­zes būv­ķer­me­ni meis­tars tie­cas ap­vie­not un sa­lie­dēt ar zal­ktī­šu osi­ņām. Ro­tā­ju­mā vi­jas skrā­pē­tie līk­lo­či un jum­ti­ņu jos­las, mir­go sau­lī­tes un aus­tras ko­ki. Ie­skrā­pē­tie zal­ktī­šu vi­ju­mi šo pa­šu rak­stu it kā at­bal­so plas­tis­ki tver­ta­jās osi­ņās. Bie­ži ie­ska­nas po­li­hro­mais krā­su sa­li­kums, kas past­ip­ri­na di­na­mis­ko ele­men­tu.
Bēr­nu prie­kam An­tons vir­po mi­ni­atū­rus leļ­ļu trau­ci­ņus, kas for­mā līdz­īgi īs­ta­jiem saim­nie­cī­bas trau­kiem. Po­li­karps vei­do svil­pau­nie­kus - teik­smu pī­lī­tes, bie­ži vien ar di­vām gal­vām. Tās ie­tu­rē­tas de­ko­ra­tī­vi stin­grā rit­mā, kā plas­tis­ki tverts dzīv­nie­ku or­na­ments. Po­li­karps Ri­učs mā­lu iz­jūt kā skaud­ri cie­tu, no­teik­tu vie­lu, kas no­tur asi tver­to de­ko­ra­tī­vo for­mu. Pēc­ka­ra lai­kā abi meis­ta­ri pār­ce­ļas dzī­vot uz Kur­ze­mi. Ar Lie­pā­jas Lie­tiš­ķas māk­slas vi­dus­sko­las at­bal­stu vi­ņi at­sāk dar­bī­bu tau­tas pod­nie­cī­bā. Uz Māk­sli­nie­ku sa­vie­nī­bu Ri­uči ce­ļu at­rod 1960. ga­dā. Sa­vos dar­bos vi­ņi tie­cas ap­lie­ci­nāt uz­ti­cī­bu Si­la­jā­ņu ke­ra­mi­kas tra­dī­ci­jām, ta­ču at­rau­tī­bā no sa­va tau­tas ke­ra­mi­kas cen­tra, no ie­ras­tās pod­nie­cī­bas dar­ba teh­no­lo­ģi­jas vi­ņi kā māk­sli­nie­ki nī­ku­ļo (...).
     Jā­ņa Du­bes-Dū­bov­ska brā­lē­ni Sta­ņis­lavs Kaļ­va-Kal­ve un jau mi­nē­tais Jā­nis Kal­va (1904-1969) arī ie­ne­su­ši no­zī­mī­gu ar­ta­vu Lat­ga­les ke­ra­mi­kas vēr­tī­bu pū­rā. Vi­ņu vec­tēvs Am­brožs Dū­be-Dū­bov­skis ir Dū­bu sā­džas vi­su ie­cie­nīts ka­lējs, ka vie­tē­jie sauc: mū­su Kaļ­va. Vi­ņa di­vus dē­lus kū­mas no­krus­ta sā­džas vār­dā – “Dū­be”, kam po­ļu mā­cī­tājs kā svē­tī­bu pie­vie­no po­li­sko ga­lot­ni un no­sauc – “Dū­bov­skis”. Ot­rus di­vus dē­lus kū­mas no­sauc pēc Am­bro­ža kop­tā ama­ta par “Kaļ­vām”. Vi­ņa dēls Sta­ņis­lavs Kaļ­va, kas pie­prot gan ka­lē­ja, gan pod­nie­ka dar­bu, to­mēr pa­šā 20. gad­sim­ta sā­ku­mā pār­ce­ļas dzī­vot uz Rī­gu, kur iz­mā­cās par gald­nie­ku. Viņš ir ro­sī­ga ga­ra cil­vēks, 1913. ga­dā di­bi­nā­tās lat­ga­lie­šu kul­tū­ras vei­ci­nā­ša­nas un so­ci­ālās pa­lī­dzī­bas bied­rī­bas “Va­cai­ne” ak­tīvs da­līb­nieks. Sa­gla­bā­ju­sies šīs strād­nie­ku sav­star­pē­jās pa­lī­dzī­bas bied­rī­bas ak­tī­vis­tu fo­to­grā­fi­ja, kur re­dzams gald­nieks Sta­ņis­lavs Kaļ­va.
     Šo ak­ti­vi­tā­ti dzī­vē un dar­bā man­to­jis gald­nie­ka dēls Sta­ņis­lavs Kaļ­va-Kal­ve (1913-1970), dzi­mis Rī­gā. Ne­gri­bē­dams pie­dzī­vot vā­cu oku­pā­ci­jas ba­da lai­kus, ve­cais Kaļ­va ar vi­su ģi­me­ni at­grie­žas dzim­ta­jā pus­ē - Si­la­jā­ņu Dū­bēs. Vi­ņa dē­li Sta­ņis­lavs un Jā­nis, vēl kā pui­še­ļi, ma­ļas pa ra­du pod­nie­ku dar­bnī­cam. Vi­ņi ir lie­lie pa­lī­gi tē­vo­cim An­to­nam Dū­bem-Dū­bov­skim tir­gū, kur at­ves­ti pār­dot vi­ņa dē­la Jā­ņa trau­ki. Līdz­i pa­ņem­ti arī abu Rī­gas pui­še­ļu iz­mai­dzī­tie svil­pau­nie­ki. Pār­dod arī tos. Prie­kiem nav ga­la. Sta­ņis­lavs, lai gan pie­prot arī gald­nie­cī­bu un kal­ša­nas dar­bus, to­mēr pie­vēr­šas pod­nie­cī­bai. Po­du mā­kas ābe­ci viņš ap­gūst Jā­ņa Dū­bes-Dū­bov­ska meis­tar­dar­bnī­cā. Jaun­ais ke­ra­mi­ķis 1928. ga­dā iz­de­dzi­na sa­vu pir­mo po­du cep­li. Tas no­tiek tur­pat pie meis­ta­ra, vi­ņa aiz­bild­nie­cī­bā. Veik­sme dod spē­ku. Sta­ņis­lavs strā­dā daudz, da­ri­na gal­ve­no­kārt saim­nie­cī­bas trau­kus, īpa­ši lie­los me­dau­nie­kus, plā­ce­ņu bļo­das, ļa­kus, krū­zes. Da­ri­na svil­pau­nie­kus. No trīs­des­mi­to ga­du vi­dus viņš pie­vēr­šas de­ko­ra­tī­vās ie­vir­zes ke­ra­mi­kai, no­zī­mī­gā­kos pa­nā­ku­mus gū­dams vā­žu un sveč­tu­ru da­ri­nā­ša­nā. Viņš ak­tī­vi pie­da­lās tā­lai­ka vie­tē­jās iz­stā­dēs un arī ār­ze­mēs, gū­dams dau­dzus at­zi­nī­bas dip­lo­mus. Kā tei­cams vir­po­tājs, Pirm­ās daiļ­amat­nie­cī­bas iz­stā­des lai­kā viņš pub­lis­ki de­mon­strē po­du vir­po­ša­nas mā­ku. 1940. ga­dā Sta­nis­lavs Kaļ­va-Kal­ve mā­cās Ama­tu ka­me­ras or­ga­ni­zē­ta­jos ke­ra­mi­kas kur­sos Jē­kab­pi­lī un ie­gūst ofi­ci­āli ke­ra­mi­ķa-zeļ­ļa grā­du. Ko­pā­ar brā­li 1942. ga­dā - vā­cu oku­pā­ci­jas ap­stāk­ļos - Zin­tas sa­lo­na Rī­gā sa­rī­ko per­so­nā­lo iz­stā­di, ar to aiz­sāk­dams per­so­nā­lo iz­stā­žu rī­ko­ša­nas tra­dī­ci­ju Lat­ga­les ke­ra­mi­kā.
     Pa­re­tam viņš vir­po arī pā­ri­nie­kus un pā­ro­šus, ro­tā­dams tos ar skrā­pē­ta­jiem rak­stiem. Daudz da­ri­na ļa­kus, gan ar no­lai­de­niem ple­ciem un pla­tu, sprai­gi vel­vē­tu vē­de­ru, gan arī stip­ri iz­liek­tiem ple­ciem un maz ie­zī­mē­tu vē­de­ru. Osi­ņa, liek­da­mās di­na­mis­kā lo­kā, grez­no trau­ka si­lu­etu. Ag­rī­na­jos dar­bos ir ar bal­tmā­lu glez­no­ti rak­sti, vē­lāk - ie­vir­po­tas rie­vi­ņas, ie­spai­dī­ju­mi un skrā­pē­tie ro­tā­ju­mi. Kup­lās jos­lās kār­to­jas ba­gā­ti va­ri­ēti līk­lo­či, jum­ti­ņi. At­bil­sto­ši trau­ka for­mai, rak­stu jos­lu vai­na­go grez­ni aus­tras ko­ki. Past­ip­ri­not de­ko­ra­tī­vos ele­men­tus, iz­aug ļa­ka ti­pa vā­zes, kas sais­ta ar vien­kār­šī­bu un iz­teik­smī­gu­mu.
     Arī me­dau­nieks meis­ta­ru ro­si­na do­māt par vā­zēm, daž­kārt bū­vē­tām uz ba­gā­ti pro­fi­lē­tas kā­jas. Ras­ti in­te­re­san­ti, sav­da­bī­gi for­mu va­ri­an­ti. Ie­ce­rot lie­la iz­mē­ra grī­das vā­zes, me­dau­nieks snie­dzis aug­lī­gā­kos pa­do­mus. Kaļ­va-Kal­ve ir da­ri­nā­jis dau­dzas māk­sli­nie­cis­ki no­zī­mī­gas grī­das vā­zes, kas sais­ta ar sa­vu vien­kār­šo, mo­nu­men­tā­lo, bet rei­zē arī sti­lā iz­tu­rē­to for­mu. Re­tu rei­zi tās ro­tā-tas ar tra­di­ci­onā­lo mā­la ap­lē­ju­mu slok­snēm. Bie­žāk pa­rā­dās rie­vo­ju­mi, ie­spai­dī­ju­mi, lī­mē­tas sau­lī­tes. Ir arī gra­nu­lē­ju­mi un, kā at­balss no tā, apaļ­u bed­rī­šu ie­spai­dī­ju­mi. Vē­lāk ar­vien bie­žāk pa­rā­dās skrā­pē­tais raksts, kur do­mi-nē līk­lo­či, sau­lī­tes, aus­tras ko­ki. Skrā­pē­ju­ma lī­ni­ja ir stin­gra, ar ka­li­grā­fis­ku iz­teik­smī­bu.
     Re­tāk sa­sto­pa­mas ir vā­rau­nie­ka un sāl­nī­cas ti­pa vā­zes. Tām ras­ti in­te­re­san­ti va­ri­an­ti kā­ji­ņas un ma­li­ņu vei­do­ju­mā. Jum­ti­ņa ti­pa zie­du trau­ki ro­tā­ti ar krāš­ņi iz­vēr­stiem, ba­gā­ti va­ri­ētiem aus­tras rak­stiem skrā­pē­ju­ma teh­ni­kā.
     Sau­ļo­tā sta­ba vā­zes ir vis­rak­stu­rī­gā­kās meis­ta­ram. Viņš at­ra­dis tām dau­dzas māk­sli­nie­cis­ki no­zī­mī­gas, sev īpat­nē­jas va­ri­āci­jas. Īpa­ši tas sa­kāms par vā­zī­tes kā­ji­ņu, kas ro­tā­ta ar plas­tis­ko līk­lo­ču »brun­cī­šiem«. Ņir­bo­ši ro­ta­ļī­gā kus­tī­bā tie vai­rā­kos kā­pie­nos vi­jas ap vā­zī­tes le­jas­da­ļu. Osi­ņās do­mi­nē ņip­ri sa­vīts zal­ktī­tis. Ko­lo­rīts vā­zī­tēm ska­nīgs, gai­šas li­ri­kas caur­vīts. Daž­kārt pa­vīd po­li­hro­mais krā­su kār­to­jums.
     Sta­ņis­lavs Kaļ­va-Kal­ve, tu­līt aiz An­dre­ja Pa­ulā­na, pie­der iz­ci­lā­ka­jiem sveč­tu­ru meis­ta­riem. Daudz ir da­ri­nā­ti sau­ļo­tā sta­ba vien­žu­bu­ra sveč­tu­rī­ši ar ro­ta­ļī­gi ņip­ru vil­nī­ša lo­cī­ju­mu kā­jas da­ļā.
     Meis­ta­ra lie­la­jos daudz­žu­bu­ru sveč­tu­ros jū­tams uz­bū­ves lo­ģis­kums, or­na­men­tā­lā skaid­rī­ba un ie­ce­res īs­te­no­ša­nas meis­ta­rī­ba. Him­nis­ki svi­nī­gi ir vi­ņa da­ri­nā­tie aus­tras ko­ka pla­ka­nie daudz­žu­bu­ru sveč­tu­ri. Krāš­ņi pro­fi­lē­tā, smal­ki sva­ro­tā ser­dne, pa­ma­tī­gā, pret vi­su sveč­tu­ri sa­mē­rī­gā kā­ja har­mo­nis­ki iz­vēr­šas za­ros un žu­bu­ros, kas sav­star­pē­ji sais­tās ar bal­sta vo­lū­tām un ro­ta­jo­šiem zal­kti­ņu ie­grie­zu­miem. Za­ros ro­tā­jas plas­tis­kie aus­tras ko­ki, lē­kā teik­smu vā­ve­rī­tes, za­ķī­ši. Meis­tars jūt or­na­men­tā­lo for­mu di­na­mi­ku un mērķ­tie­cī­gi at­rai­sa to. Ser­dnes ro­ta­ju­mā pa­vīd vai­rāk­stā­vī­gais vil­nī­šu lo­cī­jums, vi­jas asi­met­ris­kie, plas­tis­kie aus­tras ko­ki.
     Pie apaļ­ajiem aus­tras­ko­ka un arī jum­ti­ņa sveč­tu­riem meis­tars nav tik daudz strā­dā­jis. Tie nav iz­kop­ti līdz tā­dai māk­sli­nie­cis­kai per­fek­ci­jai, kā šī ti­pa pla­ka­nie gais­mek­ļi.
     Jum­ti­ņa pla­ka­nā sveč­tu­ra tek­to­nis­kā sā­kot­ne ir har­mo­nis­ka ser­dne ar sau­lī­ti cen­trā. Za­ri vei­do jum­ti­ņam rak­stu­rī­go liek­to vai lauz­to lī­ni­ju, ne­sda­mi trīs, piec­us, sep­ti­ņus un de­vi­ņus žu­bu­rus. (...)
     Kaļ­va-Kal­ve daudz da­ri­na svil­pau­nie­kus. Sa­vu po­ēzi­ju un īpat­nī­bu viņš at­ra­dis se­nu se­na­jai ūdens svil­pī­tei - lak­stī­ga­lai. Rok­rak­sta sav­da­bī­ba ap­lie­ci­nā­ta pī­lī­šu un zir­dzi­ņu vei­do­ju­mā. Ir daudz­gal­vai­ni zir­dzi­ņi ar stal­tiem jāt­nie­kiem. Tie var būt ne ti­kai cil­vē­ki, bet arī me­žu saim­nieks lā­cis vai gar­au­sī­tis za­ķis. Vi­ņa dzīv­nie­ci­ņi tver­ti spē­ka pil­nā kus­tī­bā, ar ana­to­mis­ko asu kra­siem sa­grie­zie­niem.
     Meis­tars jūt mā­la ma­te­ri­āla es­tē­tis­kās īpa­šī­bas, mērķ­tie­cī­gi pa­mo­di­na tās vei­do­ju­mā un arī vir­po­ju­mā. Ko­lo­rī­ta dzī­vī­gu­mu iz­rai­sa an­go­bas un krā­sai­no caur­spī­dī­go gla­zū­ru grez­nais dzirk­stī­jums.
     1944. un 1945. ga­dā, aiz­brau­cis uz Rī­gu, Sta­ņis­lavs Kaļ­va-Kal­ve strā­dā ke­ra­mi­kas dar­bnī­cā Bol­de­ra­jā. 1945. ga­dā vi­ņu kā pod­nie­cī­bas spe­ci­ālis­tu aici­na uz kom­bi­nā­tu “Māk­sla”, ku­ra ie­tva­ros, ar brā­ļu Ma­kar­sku pa­lī­dzī­bu, iz­vei­do ke­ra­mi­kas dar­bnī­cu, ko no­sauc par “Lat­ga­les ke­ra­mi­kas” dar­bnī­cu - pre­tsta­tā ot­ra­jai, kom­bi­nā­tam “Māk­sla” pie­de­ro­ša­jai Tu­ku­ma dar­bnī­cai. Sā­ku­mā tā at­ro­das Tvai­ko­ņu ie­lā, 1952. ga­dā pār­ce­ļas uz Ba­las­ta dam­bi. Līdz pat 1951. ga­dam Kaļ­va-Kal­ve ir dar­bnī­cas vie­nī­gais ke­ra­mi­ķis un tās va­dī­tājs. Līdz 1948. ga­dam dar­bnī­ca strā­dā ar tra­di­ci­onā­la­jām sau­sa­jām svi­na gla­zū­rām.
     Dar­bi ie­tu­rē­ti Si­la­jā­ņu ke­ra­mi­kas sti­lā. No­zī­mī­gā­kie ir meis­ta­ra da­ri­nā­tie sveč­tu­ri, grī­das vā­zes un ser­vī­zes. Ta­ču at­rau­tī­bā no Si­la­jā­ņu ke­ra­mi­kas cen­tra, no tā teh­no­lo­ģis­ka­jām tra­dī­ci­jām, dar­bos ie­zo­gas pe­lē­cī­ba, sti­la dzi­sums. To sek­mē arī tau­tas pod­nie­cī­bai sve­šie, ne­pār­do­mā­tie dar­ba no­tei­ku­mi.
     Māk­sli­nie­ku sa­vie­nī­bā Sta­ņis­lavs Kaļ­va-Kal­ve uz­ņemts 1957. ga­dā. Ak­tī­vi pie­da­lī­jies re­pub­li­kas, Vis­sa­vie­nī­bas un ār­zem­ju iz­stā­dēs, ta­jā skai­tā Starp­tau­tis­ka­jā ke­ra­mi­kas aka­dē­mi­jas iz­stā­dē Že­nē­vā 1958. ga­dā, pa­sau­les iz­stā­dēs - Bri­se­lē 1958. ga­dā un Mon­re­ālā 1967. ga­dā.
     Viens no iz­ci­lā­ka­jiem šī lai­ka tau­tas ke­ra­mi­kas īs­to vēr­tī­bu ko­pē­jiem ir Jā­nis Bac­kāns (1925). Ro­si­nā­ju­mus pod­nie­cī­bā viņš gu­vis no sa­va vec­tē­va Jā­ze­pa, ku­ra cep­lis, tā­pat kā maz­dē­lam, ir ne­tā­lu no Fei­ma­ņu eze­ra – Ezer­gai­lī­šos. Po­du māk­slas pa­ma­tus viņš ap­gūst pie Jā­ze­pa Šļi­ukas, piln­vei­do­jas An­dre­ja Pa­ulā­na meis­tar­dar­bnī­cā.
     Jā­nis Bac­kāns ir vien­kār­šī­bas un sir­snī­bas ie­mie­so­jums kā dzī­vē, tā māk­sli­nie­cis­ka­jā dar­bī­bā. Sa­vas pa­au­dzes meis­ta­ru lo­kā Bac­kāns vis­la­bāk jūt tau­tas pod­nie­cī­bas no­zī­mī­gā­kas vēr­tī­bas, tās dzī­vo, ra­do­šo, po­ten­ču pil­no ga­ru. Ap vi­ņa meis­tar­dar­bnī­cu kā bi­šu ko­ku san jaun­o pod­nie­ku bal­sis. To­po­šie pod­nie­ki mek­lē un arī sa­ņem pa­do­mu, arī ne­pie­cie­ša­mo pa­lī­dzī­bu. Sir­mo meis­ta­ru par sa­vu sko­lo­tā­ju go­di­na gan­drīz vi­si jaun­ie Lat­ga­les ke­ra­mi­ķi. Bac­kāns or­ga­nis­ki iz­jūt sen­tē­vu iz­auk­lē­tā po­da svē­tī­go klāt­būt­ni de­ko­ra­tī­vās ie­vir­zes ke­ra­mi­kas iz­kop­ša­nā. (...)
     Bac­kāns ir dzi­ļi ie­lū­ko­jies po­da dvē­se­lē, sa­prot un iz­jūt tā mo­nu­men­ta­li­tā­tes pil­no el­pu. Da­ri­not me­dau­nie­kus, vā­rau­nie­kus, lie­lās bļo­das, viņš ak­cen­tē ta­jos vī­riš­ķī­gu spē­ku, di­na­mi­ku un rei­zē arī vien­kār­šī­bu. Pod­nie­ka ro­kas slī­dē­jums pa­mo­di­nā­jis ta­jos iz­teik­smī­gu­mu. Ro­tā­ti tie se­na­jā bal­tmā­la glez­no­ju­ma teh­ni­kā. Or­na­men­tu va­lo­dā sla­vi­nā­ti zem­nie­ka ra­že­nas dzī­ves priekš­no­tei­ku­mi - ze­me, sau­le, de­be­su jums. Meis­ta­ra ota brī­vā, plū­de­nā rit­mā tver de­be­su ju­ma un aus­tras ko­ka rak­stus. Ņip­ri aiz­vi­jas vir­pas līk­lo­ču jos­las. Klu­sā, to­nā­li smal­kā vib­rē­ju­mā uz pla­ša­jām trau­ku virs­mām zied bez­krā­sai­nā caur­spī­dī­gā gla­zū­ra, at­gā­di­nā­da­ma sar­ka­nā mā­la tu­vu­mu. Ie­ska­nas an­go­bas slok­šņu lē­ju­ma spē­ka pil­nie kontra­sti. Sprai­ga kus­tī­ba la­sā­ma meis­ta­ra krū­žu si­lu­etos. Iz­liek­ta­jos ple­cos un plū­de­na­jā vē­de­ra lī­ni­jā jau­ša­ma vā­rau­nie­ka klāt­būt­ne. Pla­tais kakls un ma­lu pa­vē­rums da­ra tās ēr­ti lie­to­ja­mas un pie­dod būv­ķer­me­nim stal­tu­mu. Māk­sli­nie­cis­ki per­fek­tā for­ma ne­pra­sa ba­gā­tu ro­tā­ju­mu. Uz krū­zes kak­la vai arī maz­liet zem­āk ie­vib­rē­jas rie­vo­jums, ie­spai­dī­ju­mi. Uz sā­nu virs­mām plaukst gra­fis­kais aus­tras koks, sau­lī­tes. Daž­kārt meis­ta­ra krū­zes ir vir­po­tas kā ap­vērsts me­dau­nieks, ar slai­di pa­ga­ri­nā­tu kak­lu un sprai­gi iz­liek­tām ma­li­ņām. Vis­bie­žāk tām to­nā­li ni­an­sē­ta gla­zū­ra, re­tu­mis at­tu­rī­ga po­li­hro­mi­ja. Kontra­sti spē­cī­gāk ie­ru­nā­jas krū­zēs ar an­go­bas slok­šņu ap­lē­ju­miem.
     Vā­žu for­mas Jā­nis Bac­kāns at­va­si­na no saim­nie­cī­bas trau­kiem un to ap­vēr­sta­jām for­mām. (...) Vi­ņa meis­ta­rī­ba uz­ska­tā­mi ie­ru­nā­jas lie­la iz­mē­ra grī­das vā­žu da­ri­nā­ša­nā. Viņš ir viens no ro­sī­gā­ka­jiem šo mo­nu­men­tā­lo trau­ku vir­po­tā­jiem. Mo­nu­men­ta­li­tā­ti viņš iz­jūt ne ti­kai iz­mē­ru lie­lu­mā, bet arī vien­kār­šī­bā un si­lu­eta skaid­rī­bā. Šīm pra­sī­bām pa­kļau­jas arī ro­tā­jums, ie­gū­dams plas­tis­ki vai­rāk at­rai­sī­tu va­lo­du. Vi­dē­jā lie­lu­ma zie­du trau­kos tie­ka­mies ar sau­ļo­tā sta­ba ti­pu. Ne­re­ti tiem di­na­mis­ki ban­gains ma­lu lo­cī­jums vil­nī­tī. Meis­tars te ra­dis dau­dzus va­ri­an­tus. Daž­kārt tek­to­nis­ki ne­mie­rīgs arī sau­lī­tes un le­jup­vēr­stā sta­ra būv­ķer­me­nis. Di­na­mi­ku past­ip­ri­na plas­tis­kie līk­lo­či, ie­spai­dī­tas bed­rī­tes. Gra­fis­ka­jā rak­stā do­mi­nē aus­tras koks, liek­tie un lauz­tie jum­ti­ņi ar sau­lī­ti vi­du­cī un zvaig­znī­šu pun­ktē­ju­mu ap­kārt. Rak­stiem ras­ta sa­va īpat­nē­ja ni­an­se sa­ce­rē un arī gra­fis­ka­jā iz­pil­dī­ju­mā. Lī­ni­ju te­cē­jums vī­riš­ķi­gi stingrs, ta­ču ne bez ka­li­grā­fis­ka iz­teik­smī­gu­ma. Har­mo­ni­jas un sprie­gu­ma pil­ni vi­ņa sau­ļo­tā sta­ba vien­žu­bu­ra sveč­tu­ri. Tie ie­gu­vu­ši­li lie­lu po­pu­la­ri­tā­ti.
     As­toņ­des­mi­ta­jos ga­dos pro­fe­si­onā­la brie­du­ma zi­ņā iz­ci­lā­kais meis­tars ir si­la­jā­nie­tis, Bab­ru sā­džas pod­nieks Po­li­karps Čer­ņav­skis (1923-1997). Po­du mā­kā viņš ie­au­dzis Po­li­kar­pa Vil­cā­na meis­tar­dar­bnī­cā, la­bi zi­na Si­la­jā­ņu pod­nie­cī­bas cen­tra vien­kār­šo saim­nie­cī­bas trau­ku da­ri­nā­ša­nas tra­dī­ci­jas: pus­i mū­ža vel­tī­jis to kop­ša­nai. Vi­ņa da­ri­nā­tie me­dau­nie­ki, lie­lās plā­ce­ņu bļo­das ir īs­ti meis­tar­dar­bi, kas vi­sā spil­gtu­mā ie­mie­so tau­tas iz­auk­lē­tās priekš­me­tu pa­sau­les po­ēzi­ju. Diem­žēl, pats meis­tars tai jau pa­grie­zis mu­gu­ru vi­sā pil­nī­bā, kā Lat­ga­les ke­ra­mi­kas va­kar­die­nai. Meis­tars pil­nī­gi aiz­gā­jis de­ko­ra­tī­vās ie­vir­zes dar­bu pa­sau­lē. Līdz ar to vi­ņa dar­bus ap­draud sa­māk­slo­tī­ba, iz­skais­ti­nā­jums un pār­ro­tā­jums. Vil­tī­gi uz­glūn ek­lek­ti­ka.
Čer­ņav­skis strā­dā sis­te­mā­tis­ki, bez stei­gas un pa­vir­šī­bas. Ru­nā­jot ar jaun­ajiem pod­nie­kiem par dar­biem, viņš daž­kārt no­rā­da: “Ne­kas, ne­kas, ti­kai vie­na vai­na, bet lo­ti lie­la - pa­maz strā­dāts.” Dar­bā viņš sa­ska­ta īs­tā­ko ce­ļu uz pro­fe­si­onā­lo meis­ta­rī­bu, kam viņš pats vel­ti lie­lu uz­ma­nī­bu: “Vi­sus Lat­ga­les ke­ra­mi­ķus var ie­da­līt di­vās da­ļās - vie­ni da­ri­na to, ko grib, ot­ri to, kas iz­nāk.” Če­mav­skis pie­der pie pir­ma­jiem, gal­ve­nais ir sa­ce­rēt un iz­do­māt, bet arī ie­ce­res īs­te­no­ša­na vi­ņam nav ne­pār­va­rams šķēr­slis. Meis­ta­rī­ba vi­ņa dar­biem pie­šķir sta­bi­lu kva­li­tā­ti.
Čer­ņav­skis ir iz­ko­pis sa­vu krū­zes ti­pu. Tās būv­ķer­me­ņa pa­ma­tā jau­šams sprai­gi tverts vā­rau-nieks. Šau­rais kakls un spē­jais ma­lu pa­vē­rums tai Po­li­karps Cer­ņav­skis pie­šķir vin­gru­mu, for­mu trauk­smai­nu li­do­ju­mu, kur nav ne vēsts no zem­nie­cis­kas smag­nē­jī­bas. Ro­tā­tas tās ar kak­la rie­vo­ju­mu un sko­pu, kon­cen­trē­tu, bet iz­teik­smī­gu skrā­pē­to rak­stu vē­de­ra augš­da­ļā.
Pro­fe­si­onā­lās meis­ta­rī­bas augst­ais lī­me­nis pie­vērš vi­ņu ser­vī­žu un dzē­rie­nu kom­plek­tu da­ri­nā­ša­nai. Sti­lā spil­gtā­kie, arī māk­sli­nie­cis­ki no­zī­mī­gā­kie da­ri­nā­ju­mi ir krū­zes, ka­ra­fes, bļo­das, šķīv­ji, cu­ku­ra un aug­ļu trau­ki, jo to pa­mats ir se­nas trau­ku for­mas.
     Viņš ir iz­do­mā ba­gāts vā­žu for­mu meis­tars, tās at­va­si­nā­dams no saim­nie­cī­bas trau­ku ap­jo­miem, va­ja­dzī­bas ga­dī­ju­mos tās brī­vi pār­vei­do­dams. Aug­lī­gā­kās ie­ros­mes snie­dzis ļaks, sāl­nī­ca un it īpa­ši vā­rau­nieks ar me­dau­nie­ku, kas iz­man­to­ti lie­lu grī­das vā­žu da­ri­nā­ša­nai. To būv­ķer­me­ņos daž­kārt lie­lā­ka at­vir­ze no tra­dī­ci­ju no­teik­ta­jām for­mām, rei­zē ar to arī no māk­sli­nie­cis­kās kva­li­tā­tes. No or­na­men­tā­la­jām for­mām vis­bie­žāk iz­man­tots sau­ļo­tais stabs, kam ras­tas īpat­nē­jas, māk­sli­nie­cis­ki per­fek­tas va­ri­āci­jas. Vā­žu for­mas iz­auk­lē­tas il­gos mek­lē­ju­mos, smal­ki sva­ro­tos si­lu­etos.
     Mā­lu Čer­nav­skis uz­tver kā cie­tu, stin­gru, for­mu no­tu­rī­gu ma­te­ri­ālu. No tā iz­aug vi­ņa trau­ku vel­vē­ju­ma sprai­gums, kontra­stai­ni ap­jo­mu pa­vēr­sie­ni. Šis for­mu stin­grums, pat asums ie­li­jis arī vi­ņa plas­tis­ka­jā ro­tā­ju­mā.
     Čer­ņav­skis ir lie­lisks gra­fis­kā rak­sta sa­ce­rē­tājs un vir­tu­ozs tā iz­pil­dī­tājs, kam meis­ta­rī­bas zi­ņā starp vi­ņa lai­ka­bied­riem nav līdz­inie­ka. Īpa­ši kup­li un kom­po­zi­ci­onā­li iz­jus­ti ir sau­lī­tes mo­tī­vi, ko ie­jož aus­tras­ko­ku sta­ro­jums. Vi­ņa­vi­jī­gais raksts ir de­ko­ra­tī­va rit­ma un sprai­gas di­na­mi­kas caur­austs. Lī­ni­jas ka­li­grā­fis­kais plū­dums ir brī­vi at­rai­sīts, tem­pe­ra­men­tīgs. Sau­lī­te de­ko­ra­tī­vo kul­mi­nē­ju­mu sa­sniedz sie­nas šķīv­jos. To vir­po­ju­mā uz­svēr­ta trau­ka uz­bū­ves lo­ģi­ka, virs­mas har­mo­nisks da­lī­jums. Čer­ņav­skis ne­re­ti trau­kus ro­tā ar bal­tmā­la ap­glez­no­ju­mu. Se­viš­ķi iz­teik­smīgs tas ir me­dau­nie­kiem, sie­nas škīv­jiem un vā­zēm. Rak­sti sti­lā tī­ri, iz­pil­dī­ju­mā meis­ta­rī­gi.
     Po­li­karps Čer­ņav­skis daudz da­ri­na sveč­tu­rus. Skaid­rās, tvir­tās for­mās ie­tu­rē­ti ir vi­ņa sau­ļo­tā sta­ba un jum­ti­ņa sveč­tu­ri. Ba­gā­tas iz­tē­les ap­mir­dzē­ti ir vi­ņa aus­tras ko­ka trij­žu­bu­ri. Tiem ras­ta sa­va ni­an­se za­ru iz­vēr­su­mā un zal­kti­ņu vi­ju­mā. Iz­lo­kot za­rus līk­lo­ču rit­mā, ir ie­zī­mē­ta sti­ga jaun­a sveč­tu­ru ti­pa mek­lē­ju­mos. Jum­ti­ņa ti­pa pla­ka­na­jos sveč­tu­ros ras­ta kla­sis­ka skaid­rī­ba, kon­cen­trē­tī­ba kā for­mu uz­bū­vē, tā arī ro­tā­ju­mā.
     Če­mav­skis ir ko­lo­rists ar sau­lai­ni li­ris­ku do­mi­nan­ti. Vi­ņam pa­tīk po­li­hro­mi­ja - sil­to un auk-sto, pie­sā­ti­nā­to un pas­te­lī­gi vieg­lo to­ņu pre­tme­ti. Viņš jūt krā­su at­tie­cī­bas - vieg­lās pas­te­lī­gās, to pār­ejas un arī asos kontra­sta pre­tnos­tā­dī­ju­mus. Po­li­hro­mi­ja vi­ņam nav mo­de vai fi­nan­si­āls ap­svē­rums, at­bil­sto­ši ra­žo­ša­nas ap­vie­nī­bas “Dail­ra­de” iz­ce­no­ju­ma kal­ku­lā­ci­jām, bet gan lie­tu pa­sau­les re­dzē­ša­nas veids. Uguns vi­ņam ir uz­ti­cams draugs, meis­ta­ra va­dī­bā tā da­ra brī­nu­mus.
     An­tons Uš­pe­lis ve­cā­kais (1912-1993), aug­dams Dū­bu sā­džā, cie­mo­da­mies sa­vu ra­du Po­li­kar­pa Vil­cā­na un brā­ļu Ri­uču dar­bnī­cās, pat īs­ti pa­teikt ne­var, ku­rā brī­dī kļūst par pod­nie­ku. Vi­ņa ra­že­nā­kais dar­bī­bas laiks ie­krīt pēc­ka­ra ga­dos.
     Kā vi­si si­la­jā­nie­šu pod­nie­ki, arī viņš da­ri­na saim­nie­cī­bas trau­kus, īpa­ši mu­tes bļo­das, me­dau-nie­kus, ļa­kus, kur ro­tā­ju­mā var pa īs­tam past­rā­dāt ar otu. Ta­ču ro­kas tie­cas uz de­ko­ra­tī­vās ie­vir­zes dar­biem. Daudz da­ri­nā­tas sau­ļo­tā sta­ba ti­pa vā­zī­tes, kur ras­ta sa­va īpat­nī­ba for­mā, ro­tā­ju­mā. Te ie­ru­nā­jas arī smag­nē­jī­ba - kā pa­ti dzī­ve, kad spai­dī­ga­jos pēc­ka­ra ap­stāk­ļos jā­au­dzi­na mei­ta un piec­i dē­li.
     An­to­nam pa­tīk mek­lēt jaun­as for­mas un viņš strā­dā pie tām. Da­ri­na sau­ļo­tā sta­ba vien­žu bura sveč­tu­rus ar kup­liem plas­tis­kā līk­lo­ča vi­ju­miem ap kā­ju. Īpat­nējs ir vi­ņa da­ri­nā­tais mē­ness ti­pa trij­žu­bu­ru sveč­tu­ris, kam no ser­dnes uz abām pus­ēm iz­vie­to­tie za­ri ir it kā plas­tis­ki tver­ti mē­ness or­na­men­ti ar kup­liem, de­ko­ra­tī­vi iz­teik­smī­giem ra­gu vi­ju­miem. Ļo­ti in­te­re­san­ti ir vi­ņa svil­pau­nie­ki - gul­bī­ši, ku­ru da­ri­nā­ša­nai pod­nieks pie­vēr­šas mū­ža ot­ra­jā pus­ē. To vei­do­jums ie­tu­rēts ap­brī­no­ja­mi smal­ka, tak­ti­li iz­jus­tā plas­tis­ka­jā rit­mā.
     Pod­nie­ka dar­bam ir uz­ti­cī­gi vi­ņa trīs dē­li - An­tons, Pē­te­ris un Vik­tors. No vi­ņiem vi­siem ra­do­šā dar­bā pār­lie­ci­no­šāk se­vi ap­lie­ci­na­jis An­tons Uš­pe­lis jaun­ākais (1944). Viņš mā­cī­jies Rē­zek­nes Lie­tiš­ķās māk­slas vi­dus­sko­las Ke­ra­mi­kas no­da­ļā, pēc ku­ras beig­ša­nas 1965. ga­dā bez šau­bī­ša­nās pie­vēr­šas tau­tas pod­nie­cī­bai, sa­gla­bā­dams uz­ti­cī­bu Si­la­jā­ņu ke­ra­mi­kas cen­tra tra­dī­ci­jām. Viņš sta­žē­jas pie tē­va un pie kai­mi­ņa Po­li­kar­pa Čer­ņav­ska.
     Dzi­mis un uz­au­dzis mā­jā, kur līdz­ās šū­pu­lim mī­lī­gi dū­do pod­nie­ka vir­pa, viņš ir cie­ši sais­tīts ar ve­co zem­nie­ku pa­sau­les pod­nie­cī­bu, la­bi pa­zīst ve­cās po­du da­ri­nā­ša­nas tra­dī­ci­jas. Ar iz­prat­ni un prie­ku Uš­pe­lis da­ri­na saim­nie­cī­bas trau­kus. Viņš ir viens no en­tu­zi­as­tiem, kas tie­cas pa­nākt, lai saim­nie­cī­bas po­diem at­ras­tu cie­nī­gu vie­tu ke­ra­mi­kas iz­stā­dēs. No Dū­bēm viņš 1972. ga­dā pār­ce­ļas uz Gar­kal­niem, ne­tā­lu no Mal­tas. Vā­zes da­ri­not, no­zī­mī­gā­kie sa­snie­gu­mi gū­ti ta­jās for­mās, kas at­va­si­nā­tas no saim­nie­cī­bas trau­ku ap­vei­diem. Ras­tas ba­gā­tas va­ri­āci­jas vā­rau­nie­ka, me­dau­nie­ka un to ap­vēr­sto for­mu vā­zēm. Tur vien­kār­šī­bā iz­de­vies pa­mo­di­nāt iz­teik­smī­gu­mu.
     An­tons Uš­pe­lis jaun­ākais ar pa­tie­su jūs­mu pie­vēr­šas sie­nas šķīv­ju da­ri­nā­ša­nai. Šķīv­jos, kur vir­po­ju­mā sa­gla­bā­ta trau­ka tek­to­nis­kā lo­ģi­ka un au­tors iz­sar­gā­jies no pār­ro­tā­ju­ma, pār­lie­ci­no­ši at­plaukst de­ko­ra­tī­vās kva­li­tā­tes. Šķīv­ji ro­tā­ti ar ma­lu viļ­ņo­ju­mu, plas­tis­ko ie­spai­dī­ju­mu jos­lām un vir­pas līk­lo­čiem. Pa­rā­dās arī ar otu glez­no­tie rak­sti, kas da­ra daudz­vei­dī­gā­kus šķīv­ju de­ko­ra­tī­vās iz­teik­smes lī­dzek­ļus. Vi­ņa ro­si­nā­ti, arī ci­ti jaun­ās pa­au­dzes pod­nie­ki pie­vēr­su­šies glez­nie­cis­ki mīk­sti tver­tam vir­pas līk­lo­cim trau­ku ro­tā­ša­nā.
     An­tons Uš­pe­lis da­ri­na arī sveč­tu­rus. No­zī­mī­gā­kie pa­nā­ku­mi gū­ti mē­nes­ti­ņa un jum­ti­ņa ti­pa pla­ka­na­jos sveč­tu­ros. Viņš ir pir­mais šīs pa­au­dzes pod­nieks, kas uz­ņemts Māk­sli­nie­ku sa­vie­nī­bā (1972). No­zī­mīgs no­ti­kums ir vi­ņa per­so­nāl­iz­stā­de Mas­ka­vā 1982. ga­dā. An­to­na Uš­pe­ļa jaun­ākā dar­bnī­cā sta­žē­jies Le­onards Vin­ce­vičs, Vol­de­mārs Vo­guls un Le­on­tīns Cī­ru­lis. Ik uz so­ļa tur jū­tams vi­ņa tē­va - Si­la­jā­ņu ke­ra­mi­kas meis­ta­ra pa­doms un vie­dī­gā klāt­būt­ne.
     Vē­ro­jot sla­ve­no Lu­dzas pod­da­ru An­to­nu Šmu­lā­nu, re­dzot, kā no bez­vei­dī­gas mā­la pi­kas dzimst dzī­vi, kus­tī­gi ra­gai­ņi, Jā­nis Seiksts gūst ro­si­nā­ju­mu pie­vēr­sties ke­ra­mi­kai. Viņš dzi­mis 1947. ga­dā Lu­dzas ra­jo­na Mež­vi­du Ezer­nie­kos. Po­du mā­kas ābe­ci ap­gūst Rē­zek­nes Lie­tiš­ķās māk­slas vi­dus­sko­las Ke­ra­mi­kas no­da­ļā, bet ta­ku uz tau­tas ke­ra­mi­ku uz­taus­ta, sta­žē­jo­ties Po­li­kar­pa Čer­ņav­ska meis­tar­dar­bnī­cā. Ar bi­tes čak­lu­mu viņš vāc at­zi­ņas no paš­iem tau­tas ke­ra­mi­ķiem, stu­dē An­dre­ja Pa­ulā­na, Po­li­kar­pa Vil­cā­na, Sta­ņis­la­va Kaļ­vas-Kal­ves at­stā­to man­to­ju­mu. Uz­ti­cī­ba tau­tas māk­slai kļūst par vi­ņa pār­lie­cī­bu. Ceļš uz sa­vu po­du cep­li Gros­to­nas Jā­nī­šos ved caur sma­giem dar­ba ga­diem Krust­pils un Cē­su rūp­kom­bi­nā­ta ke­ra­mi­kas dar­bnī­cās. Arī te dar­ba vēr­tē­ju­ma mērs ir uz­vir­po­to trau­ku ko­pē­jā lit­rā­ža vai skaits. Kad Jā­nis Seiksts ceļ sa­vu va­ļē­jā ti­pa cep­li, An­tons Uš­pe­lis ve­cā­kais ar nū­ji­ņu pa­rā­da, kur un kā mū­rē­jams katrs vel­ves ķie­ģe­lis, pie rei­zes arī pa­sa­ka gal­ve­no tau­tas māk­slas gud­rī­bā.
     Seiksts ir iz­auk­lē­jis vai­rā­kus krū­žu ti­pus. To mā­lī­gi smag­nē­jos būv­ķer­me­ņos vē­ro­jams vā­rau­nie­ka un la­ka tu­vums. Ro­tā­ju­mā - ie­spai­dī­ju­mi, asā ņir­bē­ju­mā vi­jas plas­tis­kie līk­lo­či, uz­zied skrā­pē­tais sau­lī­tes raksts. Seiksts gal­ve­no­kārt da­ri­na de­ko­ra­tī­vās ie­vir­zes dar­bus - vā­zes, sveč­tu­rus, šķīv­jus. Īpa­ši aiz­rau­jas ar vā­zī­tēm. To smal­ki sva­ro­ta­jās for­mās ro­tā­jas sau­le un gaišs dzī­ves ap­lie­ci­nā­jums. Ro­si­nā­ju­mu for­mām sniedz saim­nie­cī­bas po­di, īpa­ši vel­vē­ju­mā kup­lā­kie trau­ki - vā­rau­nie­ki un ļa­ki. Viņš rod ne­bei­dza­mus va­ri­an­tus vel­vē­ju­mu sprie­go­ju­mam un ma­li­ņu pro­fi­lē­ju­mam. Mā­lu viņš iz­jūt kā skaud­ri cie­tu ma­te­ri­ālu, kam var uz­ti­cēt ba­gā­tu for­mu. Iz­aug cie­nī­ja­mu iz­mē­ru grī­das vā­zes, vien­kār­šas, ta­ču kup­li vel­vē­tas. Uz pla­ša­jām virs­mām vi­jas zal­kti­ņa vei­da vai arī fi­gu­rā­lās osi­ņas, sais­tī­da­mas vien­kop vā­zes at­se­viš­ķās da­ļas. Auni­ņi, put­ni un ci­ti dzīv­nie­ci­ņi ie­kļau­ti tek­to­nis­ki stin­grā rit­mā. Se­na­jai Lu­dzas pod­da­ru vei­do­ša­nas tra­dī­ci­jai ras­tas jaun­as, sav­da­bī­gas in­to­nā­ci­jas. Ap trau­kiem vi­jas smal­ki tem­brē­ti vir­pas līk­lo­či. Sa­sto­pa­mies ar bed­rī­šu ie­spai­dī­ju­miem un rit­mā va­ri­ētiem ma­li­ņu un val­nī­šu iz­lo­cī­ju­miem vil­nī­tī. Kā su­ve­nīrs no si­la­jā­nie­šiem Seik­stam līdz­i nāk skrā­pē­ju­ma raksts, kam ke­ra­mi­ķis uz­mi­nē­jis ka­li­grā­fis­kā iz­teik­smī­gu­ma at­slē­gu. Ta­ču Seiksts uz­ma­nī­gi mek­lē ta­ku no gra­fis­kā skrā­pē­ju­ma uz or­na­men­tā­lo un arī fi­gu­rā­lo plas­ti­ku. Vei­do­ju­mā viņš da­bas for­mas tie­cas pa­kļaut trau­ka tek­to­nis­ko for­mu pra­sī­ta­jam vien­kār­šo­ju­mam, de­ko­ra­tī­va rit­ma pra­sī­bām. Gra­ci­ozi ro­ta­ļī­gos si­lu­etos bū­vē­tas ir Seik­sta da­ri­nā­tās sau­ļo­tā sta­ba vā­zes. Rin­do­jas dau­dzi va­ri­an­ti. Būv­ķer­me­ņos val­da kus­tī­ba, ap­jo­mu kontra­sti. Si­lu­etā un for­mu rit­mā tām tuvs ir ari sau­ļo­tā sta­ba sveč­tu­ris, ne­mie­ra un ro­ta­ļī­gas kus­tī­bas pilns.
     Sa­vu ta­ku Seiksts ie­mi­nis jum­ti­ņa ti­pa daudz­žu­bu­ru sveč­tu­ru da­ri­nā­ša­nā. Te sa­tie­kas ba­gāts or­na­men­tā­lās iz­tē­les li­do­jums ar uz­bū­ves lo­ģi­ku, un rai­sās har­mo­nis­ka sa­ru­na. Ras­ta skaid­rī­ba, si­lu­eta de­ko­ra­tī­vais iz­teik­smī­gums. Māls, kas bū­tī­bā ir tuvs ra­di­nieks ak­me­nim, zau­dē­jis sa­vu smag­nē­jī­bu, ro­ta­ļī­gā kus­tī­bā tas li­do augš­up. De­be­su ju­mā, ku­ra vi­dū ro­tā­jas sau­le, kur sa­tu­pu­ši brī­nu­mai­nie teik­smu put­ni. Sa­klau­sī­ti An­dre­ja Pa­ulā­na un Sta­ņis­la­va Kaļ­ves-Kal­ves pa­do­mi.
     Seik­sta ko­lo­rī­tam gaišs, li­ri­kas caur­austs, smal­ki iz­justs to­ņu mir­go­jums. Viņš mil un ar sir­di tver po­li­hro­mi­ju gan mie­rī­gā, ni­an­sēm ba­gā­tā kār­to­ju­mā, gan ari sil­ti auk­stā, pie­sā­ti­nā­tā un vieg­li ie­krā­so­tā pre­tnos­tā­dī­ju­mā. Trau­ki ro­tā­jas spo­žu gla­zū­ru vi­zu­ļos vai arī at­plaukst sid­rab­pe­lē­ki zil­gu, vieg­li ma­tē-tu to­ņu no­zie­dā. Ko­lo­ri­tā viņš vai­rās ār­iga de­ko­ra­tī­va ska­ļu­ma, tie­cas pēc no­ska­ņas, pēc krā­su va­lo­das psiho­lo­ģis­kās iz­teik­smes. Krā­su dzirk­stī­jums ir gal­ve­nais saim­nieks.

Uz sākumu