Lat­ga­les vi­dus­jos­las aus­tru­mos, gal­ve­no­kārt Lu­dzas ra­jo­nā, at­ro­das Lu­dzas ke­ra­mi­kas centrs. Tas ir plašs un ar blī­vā­ku pod­dar­nī­cu iz­vie­to­ju­mu, ne­kā Zie­meļ­lat­ga­lē. Lu­dzā­nie­ši pod­nie­ku go­di­na par “po­da­ru” un na­mi­ņu, kas uz­celts ap po­du cep­li, sauc par “po­dar­nī­cu”.
Ar­he­olo­gu lāp­sta at­klā­ju­si daudz ma­te­ri­ālu, kas rak­stu­ro šī re­ģi­ona ke­ra­mi­kas sen­kul­tū­ru. Ba­gā­tu lie­ci­nā­ju­mu par ke­ra­mi­kas at­tīs­tī­bu līdz vā­cie­šu ie­bru­ku­mam lat­ga­ļu zem­ēs mū­su ēras 13. gad­sim­tā sniedz iz­ra­ku­mi Cib­las, Nir­zas, Dek­te­ru pils­kal­nā, Ņuk­šu ap­met­nē, Odu­kal­nā, Kiv­tu ka­pos un ci­tur.
     Ga­dos ve­cā­kie ļau­dis vēl at­ce­ras, ka no Lu­dzas uz Kār­sa­vas pus­i - Mēr­dze­nes pa­gas­tā - dzī­vo daudz pod­da­ru, kas tad arī vei­do Lu­dzas pod­nie­cī­bas cen­tra ko­do­lu. Šķin­čos dar­bo­jas Rus­ku­ļu, Kas­pa­rā­nu, Šmu­lā­nu, Ma­cu­le­vi­ču dzim­tas pod­da­ri; Lie­la­jos Blon­tos - ke­ra­mi­ķi Dieg­lis, Ru­dušs; Kas­pa­rā­nos -An­džā­ni; Ku­cov­kā - Šmu­lā­ni, Bui­vi­ti; Ēr­ze­ļo­vā - Vo­no­gi; lud­rūs - Ruc­ka, Rus­ku­lis; Me­žo­mī­kūs - Ru­du­sā­ni; Smo­ti­ulē - Ru­do­vi­či; Puš­mu­co­vā -No­vi­cāns.
Ap šo ke­ra­mi­kas vi­du­ci gru­pē­jas sī­kā­kas pod­da­ru sa­li­ņas: Bri­ģu Opu­ļūs -Mo­šā­no­ki, Zil­upes Ra­diš­ki­nā - Kro­po­vi, Naut­rā­nu Dek­te­rūs - Loc­mers. Daž­kārt šīs pod­da­ru sa­li­ņas ie­tie­cas arī Rē­zek­nes ra­jo­nā: Vuš­kau­nie­kos -Rus­ku­lis, Len­džos - Ros­ņas.

Uz sākumu