Pa­šā Lat­ga­les vi­du­cī starp Fei­ma­ņu, Ru­šo­na un Pu­šas eze­ru at­ro­das vis­lie­lā­kais Lat­ga­les pod­nie­cī­bas centrs, pro­tams, ar ma­ziem pod­nie­ku sa­li­ņu iz­sta­ro­ju­miem arī ār­pus šī trīs­stū­ra. Ta­jā ie­tilpst bi­ju­šā Rē­zek­nes ap­riņ­ķa dien­vid­da­ļa - Si­la­jā­ņu, Pre­iļu, Andr­upe­nes pa­gasts - un no Dau­gav­pils ap­riņ­ķa - Ka­pi­ņu, Ag­lo­nas un Jas­mui­žas pa­gasts. Īpa­ši no­zī­mīgs pod­nie­ku pu­durs ple­šas ap Fei­ma­ņu eze­ru, tie ir tā sau­ktie “vī­mi­nī­ši”. Tas ir pats kup­lā­kais un ro­sī­gā­kais vi­sā Lat­ga­lē. Otrs lie­lā­kais šī pod­nie­ku cen­tra meis­ta­ru pu­durs ir ap Pu­šas eze­ru. Tre­šais no­zī­mī­gā­kais iz­vie­to­jies ap Ru­šo­na eze­ru.
     Lat­ga­les vi­die­nes ke­ra­mi­kas centrs sti­la vie­no­tī­bu vi­sos ša­jos pod­nie­cī­bas pu­du­ros sa­gla­bā līdz pat Pir­ma­jam pa­sau­les ka­ram. Pēc tam vē­ro­ja­ma strau­ja sti­la di­fe­ren­cē­ša­nās. Vī­mi­nie­ši, tas ir, Si­la­jā­ņu pod­nie­ki, aiz­rau­jas ar de­ko­ra­tī­vās ie­vir­zes for­mu mek­lē­ša­nu un iz­vir­zās kā īpa­ša pod­nie­cī­bas pa­rā­dī­ba.
     Lat­ga­les vi­die­nes pod­nie­cī­bas re­ģi­onā ke­ra­mi­kai ir vēs­tu­ris­ki dziļš sak­ņo­jums. Ša­jā ap­vi­dū ir dau­dzi pils­kal­ni un ap­met­nes – Kru­pe­niš­ki, Pi­liš­ki, Kris­to­pā­ni, kur ar­he­olo­ģis­kie iz­ra­ku­mi ap­lie­ci­na augs­tu ke­ra­mi­kas kul­tū­ru jau pirms vā­cu ie­bru­ku­ma lat­ga­ļu ap­dzī­vo­ta­jās zem­ēs.
Pod­nie­cī­ba jū­ta­mas pē­das at­stā­ju­si šī ap­vi­dus to­po­nī­mos.
      Pats Fei­ma­ņu ezers, ku­ra tu­vā­ka­jā ap­kai­mē pē­dē­jā gad­sim­ta dzī­vo­ju­ši vai­rāk ne­kā 200 ke­ra­mi­ķi, ir dzi­ļas ke­ra­mis­kās kul­tū­ras lie­ci­nieks. Ap­kār­tē­jie ie­dzī­vo­tā­ji, īpa­ši ve­cā­kie ļau­dis, šo eze­ru sauc par Vīmyna jeb Vīn­mi­ņa (Vien­mi­ņa) eze­ru, tas no­zī­mē: mīt pod­nie­ka vir­pu ar vie­nu kā­ju. Sve­šie vā­cu un po­ļu kun­gi šo vār­du iz­ru­nā­ja ne­sa­praz­da­mi un bal­sī­gā “Vīmyns” vie­tā sā­ka lie­tot ne­bal­sī­go un tau­tai pa­sve­šo “Fi­min”, tā­lāk pār­vei­do­jot to par “Fei­ma­ņi”, kā tas ie­vie­sies krie­vu un arī ofi­ci­āla­jā to­po­nī­mi­kā. Šī eze­ra kras­tā eso­šo baz­nī­cu un drau­dzi arī ta­gad (līdz­te­kus Fei­ma­ņiem) tau­ta sauc par Vīmyna drau­dzi un baz­nī­cu.
     Arī An­drejs Pa­ulāns un Po­li­karps Vil­cāns se­vi dē­ve­ja par “vīmynīšim” pre­tsta­tā Pu­šas eze­ra kras­ta pod­nie­kiem, ko vi­ņi sau­ca par “pu­šā­nī­šim”.
     Lat­ga­les vi­die­nes pod­nie­cī­bai ir liels svars ne ti­kai Lat­ga­lē, bet arī vi­sas Vi­teb­skas gu­ber­ņas mē­ro­gā. Par to lie­ci­na ari ofi­ci­ālā ca­ra ie­stā­žu sta­tis­ti­ka, kas gan ar da­tu pre­ci­zi­tā­ti le­po­ties ne­var. (...) 1884. ga­dā vi­sā gu­ber­ņā mi­nē­tas 94 pod­nie­cī­bas, no tām Rē­zek­nes ap­riņ­ķī - 33 pod­nie­cī­bas (gal­ve­no­kārt Si­la­jā­ņu un Andr­upe­nes pa­gas­tā - J. P.). (...) 1893. ga­dā mi­nē­ti: Si­la­jā­ņu pa­gas­tā - 56 pod­nie­ki, Andr­upe­nes pa­gas­tā - 14 pod­nie­ki, Jas­mui­žas pa­gas­tā - 5 pod­nie­ki.
     Da­žu ga­du at­skai­tes uz­ra­dī­to pod­nie­ku skaits sa­ru­cis pa­vi­sam nie­cīgs. Šie ma­te­ri­āli no­rā­da, ka Lat­ga­lē eso­šās pod­nie­cī­bas nav vis pla­ši ke­ra­mi­kas uz­ņē­mu­mi, bet gan sī­kas, ģi­me­nes ie­tva­ros strā­dā­jo­šas tau­tas pod­nie­ku dar­bnī­ci­ņas. Pats meis­tars ar vie­nu kā­ju stāv va­gā aiz ar­kla, ar ot­ru griež po­du ri­pu. Viņš ir zem­nieks un pod­nieks vie­nā per­so­nā. Pod­nie­ka dar­bā meis­ta­ram pa­līdz vēl kāds - viens vai otrs sai­mes lo­cek­lis.
     Cī­tī­gi no­do­ties pod­nie­cī­bai spiež arī šau­rā ze­mes šņo­re sā­džas tī­ru­mā, kas ar kat­ru pa­au­dzi rau­jas šau­rā­ka un šau­rā­ka. Pie tam zem­īte ak­me­ņai­na, smil­šai­na, sko­pa. Ta­ču bēr­nu pulks aug, pie­ņe­mas skai­tā un ņip­ru­mā. Lai iz­dzī­vo­tu, ne­at­liek ne­kas cits kā do­ties uz pār­no­va­du par kal­pu, vai arī mek­lēt dar­bu tā­la­jā Pē­ter­pi­li. Lai­kā no 1895. līdz 1902. ga­dam no Lat­ga­les iz­brauc uz Krie­vi­ju vien 68 271 cil­vēks. Ša­jā lai­kā Dau­gav­pils ap­riņ­ķī 20,3% un Rē­zek­nes ap­riņ­ķī 19,1% saim­nie­cī­bu nav pat zir­ga”.
     Fi­zis­kās un ga­rī­gās iz­dzī­vo­ša­nas ie­spē­jas pa­ver tē­vu tē­vu kop­tā pod­nie­cī­ba, pie tam pa­šu zem­ē, starp sa­viem ļau­dīm. Te tī­ru­mu pau­gu­ri, zi­lie eze­ri un bal­tie bēr­zi. Te de­bes­sjums tik dzidrs un gaišs. Lai arī pod­nie­ka gai­tas ir sma­gas, ta­ču sir­dij tī­ka­mas.
     Lat­ga­les vi­die­nes pod­nie­ki da­ri­na vi­sus zem­nie­ku sē­tā pie­pra­sī­tos saim­nie­cī­bas trau­kus, ap­vei­da zi­ņā līdz­īgus Lu­dzas un Zie­mel­lat­ga­les pod­nie­ku da­ri­nā­ta­jiem. Kon­ku­ren­ce uz­spiež augst­as kva­li­tā­tes pra­sī­bas kā ama­ta meis­ta­rī­bas jo­mā, tā arī māk­sli­nie­cis­ka­jā iz­do­mā. Pie­dā­vā­jums tā­lu pār­sniedz vie­tē­jo pie­pra­sī­ju­mu. Pod­nie­kam jā­sa­asi­na uz­ma­nī­ba, lai po­dus da­ri­nā­tu ne ti­kai lē­tā­kus, bet - gal­ve­nais - skais­tā­kus, in­te­re­san­tā­kus for­mā, ro­tā­ju­mā, zie­do­šā­kus gla­zū­rā.
     Sāl­nī­cas da­ri­na vi­sos Lat­ga­les ke­ra­mi­kas cen­tros. (...) Sāl­nī­cas si­lu­etu vei­do pus­lo­de ar ma­zāk vai vai­rāk iz­teik­tu kā­ju. Ro­tā tās ar vir­pas līk­lo­ci vai ma­las viļ­nvei­da iz­lo­cī­ju­mu. No iekš­pu­ses un ār­pu­ses sāl­nī­ca klā­ta ar vā­pi.
     Īpa­ši ro­sī­gi jaun­u for­mas ni­an­šu mek­lē­ju­mos ir vī­mi­nie­ši. No sāl­nī­cas for­mas vi­ņi at­va­si­na trau­ku, ko gan lie­to vai­rāk go­dos sie­ra, aug­ļu un ogu pa­snieg­ša­nai. Vē­lā­kos lai­kos tos iz­man­to sal­du­mu un ce­pu­mu pa­snieg­ša­nai. Šie trau­ki ir uz pa­aug­stas kā­jas, ar spē­cī­gi iz­teik­tu, pro­fi­lē­tu un ro­tā­tu pē­du. Sāl­nī­cai rak­stu­rī­gās pus­lo­des vie­tā uz kā­jas ple­šas sek­la bļo­di­ņa ar “S” vei­da ma­lu iz­vēr­su­mu vai arī brī­vā­ka pro­fi­lē­ju­ma šķī­vī­tis. Tā ma­li­ņas var būt arī viļņ­vei­dī­gi iz­lo­cī­tas. Šos trau­kus pa­ras­ti an­go­bē. Trau­ka iekš­pu­se ir ne ti­kai ro­tā­ta, bet arī gla­zē­ta ar gai­šā­ku gla­zū­ru, ne­kā trau­ka ār­pu­se.
     Mai­zes, sie­ra vai aug­ļu pa­snieg­ša­nai, īpa­ši go­dī­bu ga­dī­ju­mos, da­ri­na pa­lie­lus šķīv­jus. Di­amet­rā un pro­fi­la zi­ņā tie ir da­žā­di - gan dzi­ļā­ki, gan sek­lā­ki. Arī ma­lu pla­tums un to at­vē­ru­ma leņ­ķis ir da­žāds. To iekš­pu­se ir ba­gā­tī­gi ro­tā­ta - un gal­ve­no­kārt ar krā­sai­nās an­go­bas rak­stiem, kas uz­nes­ti ar paš­tai­sī­tu oti­ņu vai - ag­rāk, vēl 19. gad­sim­ta vi­dū - ar ra­dzi­ņu. Glez­no­jums ar oti­ņu ir brī­vāks, di­na­mis­kāks. Ta­jā vai­rāk var jaust pa­ša meis­ta­ra tem­pe­ra­men­tu.
     Gal­da ser­vē­ju­mam da­ri­na ne­lie­lu trau­ci­ņu - krē­jum­nie­ku. Tam ir pla­ci­nā­ta vā­rau­nie­ka ap­veids ar da­žus centi­met­rus augs­tu, pa­vēr­tu ma­li­ņu. Trau­ka si­lu­etu da­ra ba­gā­tā­ku spraigs osi­ņas iz­lie­kums. Osi­ņai pre­tī - snī­pī­tis krē­ju­ma ie­lie­ša­nai. Trau­ciņš ir pus­lit­ra til­pu­mā. Ple­cu jos­lā tas ro­tāts ar ap­glez­no­tiem līk­lo­čiem. Iekš­pu­se un ār­pu­ses aug­šē­jā da­ļa vā­pē­ta.
     Daudz uz­ma­nī­bas vel­tīts go­dī­bu krū­zēm. Katrs pod­nieks te var pa­rā­dīt sa­vu gau­mi, sa­vu ama­ta mā­ku. Va­ri­ējot pie­na po­da un ļa­ka, vā­rau­nie­ka un me­dau­nie­ka ap­vei­du, kā arī to ap­griez­tās for­mas, katrs pod­nieks var iz­auk­lēt sev at­bil­sto­šu krū­zes būv­ķer­me­ni. Arī ro­tā­ju­ma zi­ņā ir pla­ša iz­vē­le - gan vir­pas līk­lo­či, ie­spai­dī­tas bed­rī­tes, vei­do­ti ro­tā­jo­ši mo­tī­vi, ap­glez­no­jums ar an­go­bu. Ta­ču ir arī pod­nie­ki, kam plas­tis­kā iz­teik­sme sa­gā­dā īpa­šu prie­ku. Tad krū­zes ro­tā no val­nī­ša iz­spai­dī­ta vi­ji­ņa, rak­stā sa­kār­to­tu pun­kti­ņu, ap­lī­šu un ci­tu plas­tis­kā ro­tā­ju­ma pa­mat­ele­men­tu pie­lī­mē­ju­mi. Bie­ži sa­sto­pams sau­lī­tes mo­tīvs. Daž­kārt tas vei­dots ar šab­lo­ni­ņa pa­lī­dzī­bu. Veid­ni da­ri­na no mā­la, pat iz­de­dzi­na, daž­kārt iz­griež no ko­ka, vē­lā­ka­jos ga­dos iz­vei­do un at­lej ģip­si. Tā­dā vei­dā - ar šo or­na­men­tā­lo zī­mo­dzi­ņu - pod­nieks cen­šas at­vieg­lot krū­zes plas­tis­kās ro­tā­ša­nas dar­bu. Pats in­te­re­san­tā­kais ir augst­cil­ņa fi­gū­ri­ņas, ko iz­vei­do un pie­lī­mē ro­tā­jo­šā jos­lā virs krū­zes ple­ciem. Tur jū­ta­ma pod­nie­ku iz­do­ma un plas­tis­kās for­mas iz­jū­ta tau­tas pa­sa­ku mo­tī­vu un sa­dzī­ves ainu trak­tē­ju­mā. Jo bie­ži te sa­sto­pam zir­dzi­ņus un pī­lī­tes - svil­pau­nie­kus, ko dzī­ro­tā­ji pa­svil­po, kad alus krū­ze jau iz­dzer­ta.
     Aiz­rau­tī­gie plas­ti­ķi rei­zēm da­ri­na ari bār­dai­nā vī­ra krū­zes, kur pats krū­zes būv­ķer­me­nis vei­dots kā bār­dai­ņa, bie­ži vien ka­ra­vī­ra bis­te. Daž­kārt bār­dai­nā vī­ra plas­tis­ki trak­tē­tā gal­va pie­lī­mē­ta zem snī­pī­ša kā da­žus centi­met­rus liels zem­ciļ­ņa vei­do­jums. (...) Lat­ga­lē šīs bār­dai­nā vī­ra krū­zes ir ro­tā­tas arī ar svil­pau­nie­ku un an­go­bas rak­stiem.
     Vien­kār­šas, bet de­ko­ra­tī­vi iz­teik­smī­gas ir krū­zes, kas slok­snēm ap­lie­tas ar šķid­rā­kas kon­sis­ten­ces bal­tmā­lu. Pa­ras­ti to veic ar lie­lā­ku ka­ro­ti. Vā­pe, kār­to­da­mās gan uz bal­tmā­la, gan arī uz sar­ka­nā mā­la, vei­do in­te­re­san­tu, to­nā­li no­ska­ņo­tu krā­su ro­ta­ļu, kas īpa­ši in­te­re­san­ta ir spē­cī­gā­kā ap­de­dzi­nā­ju­mā, kad mīk­sti iz­lī­dzi­nā­ju­šās ir to­ņu pār­ejas un gla­zū­ras krā­sa ie­gu­vu­si dzi­ļu­mu. Pro­tams, te va­ja­dzī­ga pro­fe­si­onā­lā meis­ta­rī­ba. Lat­ga­les vi­die­nes va­do­ša­jiem pod­nie­kiem tās ne­trūkst.
     Ba­gā­tīgs ir arī dze­ra­mo krū­zī­šu klāsts. Meis­ta­ri cen­šas tās da­ri­nāt ap­vei­dā sa­ska­nī­gas ar sa­vu ie­cie­nī­to krū­zes ti­pu. Ro­tā vai­rāk ar glez­no­to rak­stu un gla­zē ar tām pa­šām gla­zū­rām kā krū­zes, tā­pēc tās ir sa­de­rī­gas arī krā­sā.
     Meis­ta­rī­bā stip­rā­kie pod­nie­ki da­ri­na īpa­šus mā­la ūdens trau­kus, kas ir ne ti­kai vi­dē­ju iz­mē­ru, bet pa­re­tam sa­sniedz pat spai­ņu tri­ju til­pu­mu. Šā­di trau­ki mil­ze­ņi ir vir­po­ša­nas meis­tar­dar­bi, it īpa­ši, ja to veic uz kāj­mi­na­mās vir­pas. Pēc si­lu­eta un pro­por­ci­jām tie līdz­īgi pu­ķu po­diem un var būt gan tais­nā­kām ma­lām, gan arī tik­ko jū­ta­mi iz­lo­cī­tām “S” vei­dā. Trau­ka vir­sē­jo da­ļu var no­slēgt kar­nīzs jeb vai­na­dziņš, kas pa­ras­ti ro­tāts ar rak­stu jos­lu. To aug­šē­jā da­ļā per­pen­di­ku­lā­ri trau­ka cen­trā­la­jai asij ie­kom­po­nē­tas di­vas spē­cī­gas vir­po­tas osas. Uz for­mu līdz­ības pa­ma­ta šā­das osas pa­re­tam da­ri­na arī iz­mē­ros lie­lā­kiem pu­ķu po­diem. Šiem ūdens trau­kiem, tā­pat kā lie­lā­ka­jai saim­nie­cī­bas trau­ku da­ļai, vā­pē­ta vie­nī­gi iekš­pu­se un ār­ie­nes aug­šē­jā da­ļa.
     Lat­ga­les vi­die­nes pod­nie­ki da­ri­na vi­sus zem­nie­ku sē­tā pie­pra­sī­tos saim­nie­cī­bas trau­kus, ap­vei­da zi­ņā līdz­īgus Lu­dzas un Zie­meļ­lat­ga­les pod­nie­ku da­ri­nā­ta­jiem. Kon­ku­ren­ce uz­spiež augst­as kva­li­tā­tes pra­sī­bas kā ama­ta meis­ta­rī­bas jo­mā, tā arī māk­sli­nie­cis­ka­jā iz­do­mā. Pie­dā­vā­jums tā­lu pār­sniedz vie­tē­jo pie­pra­sī­ju­mu. Pod­nie­kam jā­sa­asi­na uz­ma­nī­ba, lai po­dus da­ri­nā­tu ne ti­kai lē­tā­kus, bet - gal­ve­nais - skais­tā­kus, in­te­re­san­tā­kus for­mā, ro­tā­ju­mā, zie­do­šā­kus gla­zū­rā.
     Vai­rāk ne­kā ci­tos pod­nie­cī­bas cen­tros, Lat­ga­les vi­die­nes ke­ra­mi­ku uz­ma­nī­bas lo­kā ir bēr­na dzī­ve. Maz­bē­miem pie­na uz­sil­dī­ša­nai un tu­rē­ša­nai sil­tu­mā da­ri­na tā sau­ktos “sie­vu trau­kus” pa­lie­las dze­ra­mās krū­zī­tes vei­dā - ar vel­vē­tu vē­de­ru, snī­pi­ti un osi­ņu. Tos ro­tā ar ie­spai­dī­ju­ma rak­stu, an­go­bas ap­glez­no­ju­mu vai ari ap­lē­ju­ma slok­snī­tēm. Gla­zē no iekš­pu­ses un ār­a.
Ap­re­dzē­tas arī bēr­na vis­pro­zais­kā­kās va­ja­dzī­bas. Vī­mi­nie­ši šo trau­ku sauc par “ril­nī­ku”. Tā ap­veids apakš­da­ļā līdz­īgs vā­rau­nie­kam, kam tik­ko ie­zī­mē­tie ple­ci tū­līt pār­iet pla­tā, augst­ā kak­li­ņā un īsā, apa­ļī­gi uz ār­u iz­liek­tā ma­li­ņā. Trau­kam ir krū­zes ti­pa osi­ņa, gla­zē­ta iekš­pu­se un ār­pu­ses vir­sē­jā da­ļa.
     Kā bēr­nu ro­taļ­lie­tas da­ri­na arī ma­zu iz­mē­ru trau­ci­ņus - mi­ni­atū­ras krū­zī­tes, vā­rau­nie­kus, me­dau­nie­kus, ļa­kus. Pro­por­ci­jās tie ir līdz­īgi sa­viem īs­ta­jiem pro­to­ti­piem, bet augs­tu­mā snie­dzas ti­kai kā­dus 10-12 cm. Arī ro­tā­ju­mā un gla­zē­ju­ma ie­spē­ju ro­be­žas tie līdz­īgi īs­ta­jiem trau­kiem. Vis­ba­gā­tā­kais pod­nie­ku snie­gums bēr­niem ir svil­pau­nie­ki. Ne­kur vi­sā Lat­ga­les no­va­dā ne­da­ri­na tik daudz svil­pau­nie­ķu, tur­klāt tik daudz­vei­dī­gus, kā Lat­ga­les vi­die­nē. Šo ro­taļ­lie­tu da­ri­nā­ša­nā vis­vai­rāk ie­sais­tās ve­cie pod­nie­ki, kam ri­pas grie­ša­na jau par grū­tu. Vi­ņiem dzī­ves gud­rī­bas ir pa­pil­nam, ko caur ma­zo svil­pau­nie­ku var no­dot bēr­niem. Arī plas­tis­kās for­mas iz­prat­ne ir uz­krā­ta. Ga­ra­jā mū­žā iz­kop­ta arī ma­te­ri­āla iz­jū­ta. Līdz­ās vec­tē­vam dar­bo­jas maz­bēr­ni, ie­nes­da­mi ka­no­na dis­cip­li­nē­ta­jā svil­pau­nie­ka for­mā sa­vu vār­dos ne­tve­ra­mo bēr­niš­ķī­bas vi­ta­mī­nu.
     Vis­bie­žāk da­ri­na zir­dzi­ņus un pī­lī­tes, kas ir svil­pau­nie­ku fon­da pa­ma­tu pa­mats. Ta­ču sa­va vie­ta arī go­ti­ņai un auni­ņam, āzī­tim un cū­ci­ņai, su­nī­tim un ka­ķī­tim. For­mas zi­ņā tie stāv tā­lu no na­tu­rā­lis­ma. Jū­ta­ma iz­do­ma, dros­mī­gi da­bas for­mu vis­pā­ri­nā­ju­mi. Svil­pau­nie­kus pa­ras­ti cen­šas da­ri­nāt pēc ie­spē­jas lē­tā­kus, tā­pēc ag­rāk pa­ras­ti tos ne­gla­zē­ja, tā lie­lā mē­rā at­vieg­lo­jot ap­de­dzi­nā­ša­nu. Svil­pau­nie­kus ap­de­dzi­not, var sa­likt tos pu­ķu po­dos (lie­kot vie­nu po­du uz ot­ra), kur tie iz­deg bez sa­li­pu­miem. Lai ne­gla­zē­tie svil­pau­nie­ki bū­tu in­te­re­san­tā­ki, tos ap­glez­no ar an­go­bas rak­stiem - svīt­ri­ņām, sku­ji­ņām, pun­kti­ņiem, līk­lo­čiem, aus­tras­ko­kiem. (...)
Se­na bēr­nu ro­taļ­lie­ta ir sta­bu­le. Arē­jā iz­ska­ta zi­ņā tā maz at­šķi­ras no ga­nu sta­bu­les, kas iz­drāz­ta no kār­kla at­au­gas. Līdz­īgas ir arī tau­rī­tes, no sta­bu­lēm at­šķir­da­mās ar svil­pī­tei pre­tē­jā ga­la pa­res­ni­nā­ju­mu.
     Lat­ga­les vi­die­nes pod­nie­ki da­ri­na arī īpa­šus ūdens svil­pau­nie­kus, tā sau­ktās lak­stī­ga­las. Šo svil­pau­nie­ku vir­po kā ma­zu vā­rau­nie­ku, ar slēg­tu virs­mu. Aug­šē­jā da­ļā at­ro­das jos­la ar cau­ru­mi­ņiem ūdens ie­smel­ša­nai, kā arī gai­sa iz­plū­dei. Pie pa­mat­nes ir ra­dziņš, kam ār­ējā aug­šē­jā ga­lā ir svil­pī­tes me­hā­nisms, bet apakš­ējais iz­iet caur sie­nu un ie­grimst ie­lie­ta­jā ūde­nī. Pū­šot caur ra­dzi­ņu, gaiss iz­iet ne ti­kai caur svil­pī­tes me­hā­nis­mu, bet arī caur ie­lie­to ūde­ni un ra­da lak­stī­ga­lai rak­stu­rī­go po­go­ša­nu. Svil­pau­nie­ka aug­šē­jā da­ļā pa­ras­ti iz­vei­do­ti put­ni - vie­na vai vai­rā­kas lak­stī­ga­las. Ro­taļ­lie­ta ba­gā­tī­gi ro­tā­ta un klā­ta no ār­pu­ses ar vā­pi.
     Med­nie­kam pod­nieks da­ri­na skro­šu bun­du­li, zvej­nie­kam vir­po tīk­la grem­dē­tā­jus, drav­nie­kam - bi­šu kū­pi­nā­tā­ju trau­ku un arī pats sa­vus ama­ta rī­kus - vir­po vā­pē­ja­mās pu­de­lī­tes, ku­rām ga­lā pie­spod­ri­nās sie­ti­ņus un lie­tos gla­zū­ru uz­pu­ti­nā­ša­nai. Dar­map­las­tis­kā ro­tā­ju­ma spie­do­dzi­ņus, da­žā­dus trau­ku pa­lik­tņus cep­lim.
     Pod­nie­ki tie­cas ap­rū­pēt ir mui­žas, ir arī baz­nī­cas va­ja­dzī­bas. La­bā­ka­jiem meis­ta­riem mui­ža pa­sū­ti­na pie­na po­dus gov­ju fer­mu va­ja­dzī­bām. Si­lu­etu zi­ņā tie ne­at­šķi­ras no pa­ras­ta­jiem šī ti­pa trau­kiem. Ari ro­tā­ju­mā un gla­zē­ju­mā nav at­šķi­rī­bas. Vie­nī­gi iz­mē­ru zi­ņā mui­žai do­mā­tie pie­na po­di ir di­vas, trīs rei­zes lie­lā­ki, sa­snie­dzot se­šus vai pat des­mit lit­rus.
     Šī re­ģi­ona baz­nī­cās ne­re­ti var at­rast vie­tē­jo pod­nie­ku dar­bus - svē­tī­tā ūdens trau­kus, pu­ķu po­dus, vien­kār­šā­kas for­mas sveč­tu­rus, vā­zī­tes, ku­ru ap­vei­dā var sa­zī­mēt saim­nie­cī­bas trau­ku si­lu­etus. Sti­la ana­lī­ze no­rā­da uz to pie­de­rī­bu 19.-20. gad­sim­ta mi­jai. Daž­kārt šie pod­nie­ku da­ri­nā­ju­mi lai­ka gai­tā jau no­lie­to­ti. Ta­ču, arī iz­ņem­ti no baz­nī­cas ak­tī­vā in­ven­tā­ra, tie lie­ci­na par pod­nie­ku cen­tie­niem rast sa­viem dar­biem saik­ni ne ti­kai ar zem­nie­ka šau­ro un tum­šo mā­jok­li, bet arī mo­nu­men­tā­lā­kas da­bas vi­di, kā­da ir baz­nī­ca.
     Vec­ti­cīb­nie­ki (...) Ar na­ci­onā­lām un re­li­ģis­kām sa­dzī­ves tra­dī­ci­jām no­ro­be­žo­ju­šies no vie­tē­jiem ie­dzī­vo­ta­jiem-lat­vie­šiem, vi­ņi sa­gla­bā­ja da­žā­das sa­vas dzī­ves īpat­nī­bas, ta­jā skai­tā sa­vas pra­sī­bas ari mā­la iz­strā­dā­ju­mu jo­mā. Ga­dī­ju­mā, kur Lat­ga­les ke­ra­mi­kā ir ap­tu­ve­ni līdz­īgi trau­ki, vec­ti­cīb­nie­ki tos lab­prāt pērk un lie­to. Ta­ču ro­ku maz­gā­ja­mie trau­ki kra­si at­šķi­ras. (...) Krie­vi pie­ra­du­ši lie­tot īpa­šu trau­ku, ko sauc par “ru­ko­mo­ini­ku”. Tad nu va­jag pod­nie­kiem gud­rot, lai ro­ku maz­gā­ja­mais trauks bū­tu ērts lie­to­ša­nai un arī skaists. Auk­lā ie­kār­to maz­gā­ja­mo trau­ku ar ro­kām šū­po­jot, ūdens le­jas, un sa­zie­pē­tās ro­kas ska­lo­jas. Trauks vir­pots kā pla­ci­nāts me­dau­nieks, ti­kai ar šau­rā­ku kak­li­ņu un augst­ākām ma­li­ņām. Ro­ku maz­gā­ja­mais trauks ir lit­ru tri­ju til­pu­mā. To ie­kar auk­lā aiz osi­ņām, kas līdz­īgas me­dau­nie­kam. Krus­te­nis­ki osi­ņām kat­rā trau­ka pus­ē ir ie­strā­dāts ūdens lais­tā­mais za­riņš ar snī­pī­ti. Daž­reiz tie ir čet­ri. Šie trau­ki ir ro­tā­ti un gla­zē­ti kā no iekš­pu­ses, tā ār­pu­ses.
     Lat­ga­les vi­die­nes pod­nie­ki ar ke­ra­mi­kas iz­strā­dā­ju­miem ap­rū­pē vie­tē­jās pil­sē­tas - Rē­zek­ni, Dau­gav­pi­li, Krust­pi­li, Krās­la­vu, Pre­iļus, Dag­du un ari sī­kā­kus mies­ti­ņus, ja tur ir kār­tīgs ga­da­tir­gus. Ca­ra lai­kā vi­ņi brauc ar po­diem uz Lie­tu­vu, cen­šo­ties iz­tu­rēt kon­ku­ren­ci ar Augš­tai­ti­jas pod­nie­kiem. Vis­bie­žāk ce­ļu mē­ro uz Ro­kiš­ķiem un Za­ra­siem. Brauc arī uz Bras­la­vu un Dri­su, Os­ve­ju, kur nā­kas sa­cen­sties ar Dien­vid­lat­ga­les pod­nie­kiem. Brauc tā­los Vid­ze­mes ce­ļus uz Ma­do­nu, Ces­vai­ni vai arī pa Sē­li­ju - uz Ne­re­tu, Su­ba­ti, Ilūk­sti. Tir­giem ga­ta­vo­jas jau lai­kus, ga­ta­vo­jas zi­no­ši, jo kat­rā pus­ē ie­mī­ļo­ti ir sa­vi trau­ki. Tir­gū sa­vi li­ku­mi, uz­var tas pod­nieks, ku­ram po­di skais­tā­ki un arī lē­tā­ki. (...) Pod­nie­ki cen­šas pa­zīt sa­vu trau­ku pir­cē­jus, vi­ņu īpa­šās va­ja­dzī­bas un gau­mes pra­sī­bas, zi­nāt, kā­dus trau­kus pra­sa ma­do­nie­ši, kā­dus lie­tu­vie­ši, balt­krie­vi un krie­vi. Iz­rā­dās, ka arī vi­ņiem pa­tīk gan­drīz tā­di pa­ši, kā ļau­dīm Pu­šas, Vī­mi­na un Ru­šo­na eze­ra kras­tos.
     Trau­kus mē­dza iz­va­dāt arī pa mā­jām, ap­brau­kā­jot sā­džu pēc sā­džas, pa­gas­tu pēc pa­gas­ta. Mak­su sa­ņem gan nau­dā, gan arī grau­dā. Pa­ras­tā po­da ce­na ir “mai­zes mērs” - po­du pie­ber ar mai­zes la­bī­bu, grau­dus sa­ņem pod­nieks, iz­bēr­to trau­ku ze­mes ko­pējs. Zem­nieks da­bū va­ja­dzī­gos mā­la iz­strā­dā­ju­mus, pod­nieks - mai­zi. Trau­kus iz­va­dāt pa mā­jām var ti­kai tie pod­nie­ki, ku­riem ir savs zirgs, ta­ču to pa­ras­ti da­ra vi­du­vē­jas va­rī­bas ke­ra­mi­ķi vai arī ga­dos ve­cā­ki vī­ri. Grie­žot po­dus, var vai­rāk no­pel­nīt, ne­kā dze­no­ties ar po­du ve­zu­mu no mā­jas uz mā­ju, no sā­džas uz sā­džu.(...)
     Pa­ras­ti šā­dos ce­ļo­ju­mos pa tā­la­jiem tir­giem un pa sā­džu iz­dan­gā­ta­jiem ce­ļiem ve­cais pod­nieks ņem līdz­i ņip­rā­ko pui­še­li, kas pa­lī­dzē­tu tikt ga­lā ar tir­go­ša­nos, zir­gu un da­žā­dām ne­gai­dī­tām ķi­be­lēm. Uz tā­la­jiem tir­giem iz­brauc jau lai­kus - ie­priek­šē­jā nak­tī vai pat kā­das die­nas ie­priekš, līdz­i ņe­mot luk­tu­ri, ēdie­nu paš­iem, sie­nu zir­gam un dar­vas spai­nī­ti, ar ko ie­ziest ko­ka­su ra­tus. Pa­ras­ti šā­dus brau­cie­nus pui­še­ļi ar in­te­re­si gai­da. Tie ir da­žā­du ro­man­tis­ku no­ti­ku­mu pil­ni, bet gal­ve­nais - sperts so­lis pār­i pie­kvē­pu­šās mā­jas sliek­snim, sa­vas sā­džas ro­be­žai.
Ša­jā pod­nie­cī­bas re­ģi­onā līdz­ās ie­rind­nie­kiem iz­ce­ļas vai­rā­ki ke­ra­mi­kas meis­ta­ri, ku­ru dar­bnī­cās top aiz­sā­ku­mi tām māk­slas kva­li­tā­tēm, kas ie­zī­mēs jaun­u at­tīs­tī­bas cē­lie­nu ne ti­kai šī ap­vi­dus pod­nie­cī­bā, bet arī vi­sas Lat­ga­les ke­ra­mi­kas lik­te­ņos. Vis­pirms te jā­min plas­ti­kas meis­tars Iz­idors Kras­ke­vičs-Pā­vu­lāns (Po­vu­lans, 1860-1932) no Šem­be­ļu sā­džas un pod­nie­ka ama­ta kul­tū­ras iz­ci­lā­kais ko­pējs šai re­ģi­onā - Dū­bu sā­džas meis­tars Toms Vil­cāns (1822-1883) un vi­ņa dēls Jo­ahims Vil­cāns (1858-1907). Šo meis­ta­ru dar­bnī­cās pa­kā­pe­nis­ki dīgst un aug de­ko­ra­tī­vās ie­vir­zes ke­ra­mi­kas as­ni, kas 20. gad­sim­ta div­des­mi­ta­jos ga­dos strau­ji sa­kup­lo, vi­ņu dē­lu ta­lan­ta ap­mir­dzē­ti. Vi­ņu dē­li ir šem­be­lie­tis An­drejs Pa­ulāns un dū­bie­tis Po­li­karps Vil­cāns - pod­nie­ki mil­ži, kas ap­ko­po šī pod­nie­ku cen­tra meis­ta­ru pie­re­dzi de­ko­ra­tī­vās ie­vir­zes ke­ra­mi­kas for­mu un iz­teik­smes lī­dzek­ļu mek­lē­ju­mos. Vi­ņi iz­kopj šo pie­re­dzi un pa­da­ra to par stin­gru prin­ci­pu sis­tē­mu, tā pa­ve­rot Lat­ga­les ke­ra­mi­kai turp­mā­kās at­tīs­tī­bas prog­ram­mu. To īs­te­no­jot, Lat­ga­les ke­ra­mi­ka ra­dīs ie­spē­ju past­āvēt un plaukt kā īs­ta tau­tas māk­sla arī at­tīs­tī­bai ne­lab­vē­lī­ga­jos ur­ba­ni­zā­ci­jas un in­dus­tri­ali­zā­ci­jas ap­stāk­ļos.
     Pa Pa­ulā­na un Vil­cā­na ie­mī­to de­ko­ra­tī­vās ie­vir­zes ke­ra­mi­kas sti­gu uz­ti­cī­gi so­ļo Vī­mi­na ga­la ta­lan­tī­gā­kie pod­nie­ki Jā­nis Dū­be (Dū­bov­skis), brā­ļi Jā­nis un Sta­ņis­lavs Kaļ­vas, brā­ļi Po­li­karps un An­tons Ri­uči un dau­dzi ci­ti vi­ņu pa­au­dzes meis­ta­ri. Ša­jā kus­tī­bā ar pil­nu krū­ti ie­kļau­jas arī ga­dos jaun­ākie pod­nie­ki - An­tons Uš­pe­lis ve­cā­kais, Sta­ņis­lavs Vil­cāns, Po­li­karps Čer­ņav­skis, Jā­nis Bac­kāns un ci­ti. De­ko­ra­tī­vās ie­vir­zes ke­ra­mi­ka, īpa­ši Dū­bēs, Lei­ņa­kol­nā, Bab­ros, Ju­ri­šos, Ezer­gai­li­šos, Šem­be­los, lai­ka gai­tā kļūst par no­tei­co­šo pa­rā­dī­bu vī­mi­nie­šu ga­la pod­nie­ku dar­bī­bā. Pa­kā­pe­nis­ki ie­ne­sot iz­mai­ņas, jaun­as ni­an­ses šī tau­tas ke­ra­mi­kas cen­tra tra­dī­ci­jās un arī lik­te­ņos.
     Dau­dzās ci­tās vī­mi­nie­šu ga­la sā­džās pod­nie­ki tik kra­si ne­iz­mai­na sa­vu dar­bī­bu. Tur plaukst ve­cās ie­vir­zes pod­nie­cī­ba ar saim­nie­cī­bas trau­kiem kā do­mi­nan­ti, ko pa­ši meis­ta­ri, pre­tsta­tā de­ko­ra­tī­vās ie­vir­zes dar­biem, sāk dē­vēt par “vien­kār­šo pod­nie­cī­bu”. Ta­ču iz­stā­dēs, pri­vāt­ko­lek­ci­jās un mu­ze­jos, ku­ru dar­bī­ba 20. gad­sim­ta div­des­mi­ta­jos un trīs­des­mi­ta­jos ga­dos ma­nā­mi ak­ti­vi­zē­jas, gal­ve­no­kārt tiek pār­stā­vēts tau­tas pod­nie­cī­bas jaun­ākais slā­nis ar spil­gti iz­teik­tu de­ko­ra­tī­vo ie­vir­zi (vā­zes, daudz­žu­bu­ru sveč­tu­ri, krū­zes). Pa­ši meis­ta­ri to sa­dzī­vē sāk dē­vēt par “ke­ra­mi­ku”. Tā sau­ktos “vien­kār­šos po­dus” tur­pi­na da­ri­nāt arī Dū­bu, Lei­ņa­kol­na un Šem­be­ļu meis­ta­ri. “Ke­ra­mi­ka” un “vien­kār­šā pod­nie­cī­ba”, tās abas at­tīs­tās pa­ra­lē­li, vie­na ot­ru po­zi­tī­vi ie­tek­mē­da­ma un ro­si­nā­da­ma. “Ke­ra­mi­ķu” sā­džas pēc to lai­ku ad­mi­nis­tra­tī­vā da­lī­ju­ma gal­ve­no­kārt ie­tilpst Si­la­jā­ņu pa­gas­tā, kas tad nu arī dod no­sau­ku­mu jaun­ajam ke­ra­mi­kas cen­tram. Sa­dzī­vē un arī māk­slas zi­nāt­ņu li­te­ra­tū­rā ar­vien dzi­ļāk ie­nāk un ie­sak­ņo­jas ter­mins “Si­la­jā­ņu ke­ra­mi­ka”.
     Ša­jā lai­kā Pu­šas un Ru­šo­na eze­ra ap­kai­mes pod­nie­ku dar­bī­bā ne­kā­das īpa­šas iz­mai­ņas ne­no­tiek. Tur da­ri­na tra­di­ci­onā­los saim­nie­cī­bas trau­kus. Tos ro­tā un gla­zē pēc ag­rā­ko lai­ku pa­ra­du­miem. Šo ap­vi­du pod­nie­ki ar dar­biem iz­stā­dēs ne­pie­da­lās. Tā kā pod­nie­ku gal­ve­nais pu­durs Pu­ša pēc tā­lai­ka ad­mi­nis­tra­tī­vā da­lī­ju­ma ie­tilpst Andr­upe­nes pa­gas­tā, tad, pre­tsta­tā si­la­jā­nie­šiem, tos sāk saukt par Andr­upe­nes pod­nie­kiem. Ta­ču šie pod­nie­ki ne­tiek pla­ši dau­dzi­nā­ti, un ter­mins māk­slas zi­nāt­ņu li­te­ra­tū­rā ne­ie­sak­ņo­jas. Tau­tā tos tur­pi­na saukt par Pu­šas pod­nie­kiem, un tam ir dzi­ļāks un sta­bi­lāks ska­nē­jums.

Uz sākumu