Ap Pušas ezeru jau no senseniem laikiem sakuplojušas daudzas podnieku sādžas - Voiciši, Butleri, Loči. Tur strādājošie meistari no laika gala sevi apzinājušies par Pušas podniekiem. 20. gadsimta sākumā pavīdējušais termins “Andrupenes podniecība” pazūd. Bet Pušas ezers viļņo un viļņosies mūžīgi, tāpat kā podniecība tā krastos, ja vien būs gudra kultūras dzīves vadības attieksme pret tautas mākslu kā mūsu mākslinieciskās kultūras pamatu pamatu. Lai cik paradoksāli būtu, astoņdesmitajos gados Pušas keramika piedzīvo lielāko popularitāti, lai arī pēc būtības tā ir nokļuvusi dziļā apsīkumā.
Pušānieši 20. gadsimtā ievirzās kā Latgales vidienes podniecības plaukstošs zars. Viņu darbība rit mierīgi, vairāk tradicionāli, nekā citos šī reģiona podniecības puduros. Arī pušāniešos ir attīstība, meklējumu rosība, taču tai ir organiskāks raksturs. Arī podus meistari tiecas darināt gaišākus, krāsās skanīgākus. Podnieki cenšas plašāk pielietot trauku apliešanu ar baltmālu. iemirdzas saulaini dzeltenie dzindras toņi, sulīgāka kļūst zaļo krāsu kopa. Kā pavasara debesjums pavīd kobalta zilgās glazūras. Arī skrāpētais rotājums parādās, pie tam savdabīgā, pušāniešiem raksturīgā veidā, kur dziļgravējums draudzīgi sadzīvo kopā ar seklo, kaligrāfisko līnijas slīdējumu. Virzīdamies šādā lēnīgā attīstības gaitā, Pušas podnieki mazāk pazaudējuši no tēvu tēvu uzkrātajām podniecības gudrībām. Viņi saglabā bagātu angobas apgleznojuma rakstu un izteiksmīgu keramikas plastisko valodu. Pušānieši līdz pat mūsdienām ir saglabājuši keramikas melnā, svēpētā apdedzinājuma tradīcijas.
Pušāniešos nav tik asas iekšējās konkurences kā vīminiešos. Ar kaimiņiem vīminiešiem tirgos tieši sadurties viņi vairās. Pušānieši saimnieko ar podiem sev tuvākajos tirgos - Andrupenē, Rēzeknē, Bukmuižā, Kaunatā, Aglonā, Maltā, Dagdā un citos tuvākajos miestiņos. Aiz jaunizbūvētā Pēterburgas-Varšavas ceļa jau sākas vīminiešu podnieku ietekmes lauks.