Pats lie­lā­kais tau­tas pod­nie­cī­bas centrs ne ti­kai Lat­ga­lē, bet arī vi­sā Lat­vi­jā at­ro­das Fei­ma­ņu (Vīn­mi­na) eze­ra ap­kai­mē. Pod­nie­ku sā­džas iz­vie­to­ju­šās no eze­ra uz vi­sām pus­ēm: gan tu­vāk kras­tam, gan kilo­met­rus piec­us se­šus at­tā­lu. Te ir ne ti­kai pār­is pod­nie­ku sā­džā, te ir ve­se­las mā­la mā­kas meis­ta­ru sā­džas, kur lie­lā­kā da­ļa lau­žu sa­vu dzī­vi sais­tī­ju­ši ar ke­ra­mi­kas dar­bu. Dau­dzās mā­jās pod­nie­cī­ba no tē­vu tē­vu lai­kiem ir gal­ve­nā no­dar­bo­ša­nās, ģi­me­nes ek­sis­ten­ces balsts. Tau­tas at­mi­ņa sa­gla­bā­ju­si vai­rāk ne­kā di­vi sim­ti pod­nie­ku vār­du, kas pē­dē­jo di­vu tri­ju pa­au­džu lai­kā dar­bo­ju­šies ša­jā ap­kai­mē. Ir iz­vei­do­ju­šās ve­se­las pod­nie­ku dzim­tas, kas pē­dē­jā gad­sim­ta te­cē­ju­mā de­vu­šas lo­ti dau­dzus po­du mā­kas ko­pē­jus. Vil­cā­nu dzim­ta de­vu­si 28 ke­ra­mi­ķus, Bab­ru - 27, Pa­ulā­nu -17. Un vēl ci­tas dzim­tas. Vēs­tu­res plū­du­mā pie­rā­dī­jies, ka po­du meis­tars ma­te­ri­āli ir bi­jis la­bāk si­tu­ēts par ze­mes ko­pē­ju. Po­du darbs ag­rāk cie­nīts un go­dāts bi­jis, tā­pēc pod­nie­ki tu­rē­ju­šies ko­pā, ap­zi­nā­ju­šies se­vi par cil­de­na ama­ta ko­pē­jiem. Vē­ro­ja­ma iz­ci­lo pod­nie­ku dzim­tu sav­star­pē­ja ra­do­ša­nās, sa­pre­cē­ša­nās. Tā ra­du sai­tes vie­no Pu­šas pod­nie­kus ar si­la­jā­nie­šiem. Vēl cie­šā­kas ir šīs ra­du sai­tes starp iz­ci­la­jām si­la­jā­nie­šu ke­ra­mi­ķu dzim­tām.
     Kā no­zī­mī­gā­kās pod­nie­ku sā­džas Fei­ma­ņu eze­ra ap­kai­mē jā­min: Dū­bes – tur dar­bo­jas Vil­cā­ni, Dū­bes (Dū­bov­ski), Kaļ­vas, Uš­pe­ļi, Bi­zā­ni; Bab­ri – Bab­ri, Čer­ņav­ski, Ma­tei­sā­ni (Mat­ve­je­vi); Skrau­či – Šļi­ukas, Vi­ļu­mi; Ezer­gai­lī­ši – Bac­kā­ni; Šem­be­ļi – Pa­ulā­ni  (Po­vu­lā­ni), Kras­ke­vi­či;  Pos­lo­vas  - Bo­rov­ski, Pei­pā­ni, Ri­vors; Kle­bo­nas Gai­lī­ši –  Ma­ci­jev­ski, Pū­gai­ņi, Pin­kas, Gai­lī­ši, Ra­gov­ski, Bal­te­ņi; Gru­di – Šļi­ukas; Lei­ņa­kolns – Ri­uči; Kūž­mas – So­ikas, Ka­jā­ni, Ra­či­ki, Leš­čin­ski; Stra­gi­nes – Re­či; Vī­mins – Bog­da­no­vi; Eisa­gi – Put­ri­nī­ki, Cai­ci, Za­gor­ski, Gai­li­ši, Past­ori; Ko­va­liš­ķi – Mel­de­ri; Me­žin­ski – Me­žin­ski; Li­mā­ni – Mol­nī­ki, Plo­ci­ņi, Li­mā­ni, Šli­ci. Arī vēl ci­tas sā­džas.
     Si­la­jā­ņu pod­nie­cī­bas centrs jau 20. gad­sim­tā ie­zī­mē sa­vu īpat­nē­ju at­tīs­tī­bas ce­ļu. Pro­tams, kat­rā pod­nie­ku sā­džā tas ir ar sa­vu ma­zu lo­kā­lo īpat­nī­bu. Jaun­o mek­lē­ju­mu gars ir jū­tams vi­sur, ta­ču lie­lais pod­nie­ku ko­lek­tīvs no­dro­ši­na ra­do­šo mek­lē­ju­mu in­ten­sī­vu­mu, dar­bī­bas kva­li­tā­ti. Pro­tams, tau­tas māk­slā, tā­pat kā ci­tos māk­slas ti­pos, ir jaun­u sti­gu sprau­dē­ji, pir­mo so­ļu li­cē­ji – pa­ši stip­rā­kie ta­lan­tā, ama­ta mā­kā, rak­stu­rā. Vi­ņiem se­ko do­mu­bied­ri, at­ras­to pa­pil­di­nā­da­mi, at­tīs­tī­da­mi, no­stip­ri­nā­da­mi. Tā­dā vei­dā šis pro­cess rit arī Si­la­jā­ņu ke­ra­mi­kas cen­trā, spē­cī­gāk ie­zī­mē­da­mies Vil­cā­nu un Pa­ulā­nu dzim­tas pod­nie­ku dar­bī­bā. Si­la­jā­ņi iz­vir­zās par pa­šu po­pu­lā­rā­ko tau­tas pod­nie­cī­bas cen­tru Lat­ga­lē un arī vi­sā Lat­vi­jā, ie­man­to­da­mi drau­gus vi­sā zem­ē, īpa­ši Rī­gā. Si­la­jā­nie­ši ši­nī lai­kā pa­ceļ un nes Lat­ga­les ke­ra­mi­kas ra­do­šo mek­lē­ju­mu ka­ro­gu (...) . Ir ie­sā­cies tāds tau­tas ke­ra­mi­kas at­tīs­tī­bas posms, kad saim­nie­cī­bas trau­ku vie­tā uz­ma­nī­bas cen­trā iz­vir­zās dar­bi ar acīm­re­dza­mu de­ko­ra­tī­vu ie­vir­zi - vā­zes, sveč­tu­ri, sie­nas šķīv­ji, gal­da ser­vē­ju­ma priekš­me­ti svēt­ku rei­zei.
     Ir ie­sā­cies tau­tas ke­ra­mi­kas de­ko­ra­tī­vās ie­vir­zes for­mu at­tīs­tī­bas laik­mets. Ir iz­au­gu­si va­ja­dzī­ba pēc šā­diem da­ri­nā­ju­miem. Šie mā­la iz­strā­dā­ju­mi ne­būt nav tī­ri de­ko­ra­tī­vi priekš­me­ti. Tie ir sa­dzī­vē va­ja­dzī­gi priekš­me­ti ar stin­gri ap­zi­nā­tiem liet­de­rī­bas uz­de­vu­miem. (...)
Tie nav pre­tstats ag­rāk da­ri­nā­ta­jiem saim­nie­cī­bas trau­kiem. For­mās, ro­tā­ju­mā un ko­lo­rī­tā tie ir at­svai­dzi­nā­ti no se­na­jiem trau­kiem, pa­mo­di­not tur de­ko­ra­tī­vā iz­teik­smī­gu­ma snau­do­šos pum­pu­rus.
     Pa­ma­zām Si­la­jā­ņu pod­nie­ku dar­bi sāk pa­rā­dī­ties iz­stā­dēs – sā­ku­mā vi­ņiem paš­iem ne­zi­not, vē­lāk īpa­ši ga­ta­vo­jot tām dar­bus. Arī mu­ze­jos sāk krā­ties Lat­ga­les ke­ra­mi­kas fonds. Vie­nā ot­rā laik­rak­stā pa­rā­dās kaut­rīgs rak­stiņš vai fo­to­grā­fi­ja, ap­lie­ci­not, ka Lat­ga­lē ir tau­tas pod­nie­cī­ba - un pat vi­sai in­te­re­san­ta. Šo dau­dzo fak­to­ru dar­bī­bas re­zul­tā­tā sa­bied­rī­bas ap­zi­ņā pa­ma­zām sāk vei­do­ties jē­dziens “Lat­ga­les ke­ra­mi­ka”. Lai gan bie­ži vien ar to sa­prot ti­kai iz­stā­dēs re­dzē­tos, gan­drīz vai vie­nī­gi, Si­la­jā­ņu pod­nie­ku da­ri­nā­ju­mus. Ne­spe­ci­ālis­tu ap­rin­dās il­gu lai­ku val­da ie­skats, ka Lat­ga­les ke­ra­mi­ka un Si­la­jā­ņu pod­nie­cī­ba - tas ir glu­ži viens un tas pats.

Uz sākumu